Vietnes sadaļas

Fotohronika-2015

Palaikam sēnes nonāk plašas sabiedrības uzmanības lokā: par tām raksta Tīmekļa ziņu portāli un drukātā prese, ziņo radio un televīzija, debatē sociālajos tīklos un citos Tīmekļa forumos. Piedāvājam mūsu skatījumu uz šīm plašāka skanējuma aktualitātēm no sēņu valstības. (Konkrēti kuras vairāk vai mazāk zīmīgas sēņu sugas ir bijušas sastopamas attiecīgajā laikposmā, sk. mūsu vietnes "Fotohronikā 2015".)

Neparastā, proti, tikai uz cietpūpēžu pamatnēm augošā un ļoti reti sastopamā parazītiskā samtbeka, kurai ilgus gadus bija zināma viena vienīga augļķermeņus puslīdz regulāri ražojoša atradne – Moricsalas rezervātā, ir 3. oktobrī konstatēta pavisam jaunā vietā – Rīgas pievārtē, pie Baložiem (Diāna Meiere un Juris Smaļinskis). Blakām Medemu purvam meliorācijas grāvja malā uz viena cietpūpēža pamanītas augam vairākas šādas beciņas.

Savukārt izcili skaistajai (īpaši, kamēr ir vēl jauna un maziņa) vēdekļa sārtainei, kura līdz bija šim sastapta gandrīz tikai Gaujas nacionālajā parkā, 9. oktobrī ir beidzot uzieta otrā atradne ārpus šīs teritorijas – Ērgļu apkārtnē, pie Meltnes ietekas Ogrē (Ilga Kokorīte un Agnija Skuja). Jaunā vietā sēne šoruden pamanīta arī GNP, Siguldā, Gaujas senlejā (Edgars Mūkins). Arī šis atradums, lai arī GNP teritorijā jau diezgan ikdienišķs, priecē, jo no septiņām(!) šīs sugas atradnēm, kuras bija uzietas Siguldas pusē 2013. gada sezonā, līdz šim rudenim diemžēl bija saglabājusies vairs viena vienīga.

Parazītiskās samtbekas jaunākajā (2015.g.) atradnē Pierīgā pie Medemu purva.

Vēdekļa sārtaines zem "jumta" jaunākajā (2015.g.) atradnē Siguldā pie Gaujas.

Pērngad vēl nepieredzētu atsaucību plašā sabiedrībā izraisīja no Ziemeļamerikas atceļojušās dzīslkāta bekas pasludināšana par Gada sēni 2014. Latvijas Dabas muzejs, vietne senes.lv un Latvijas Mikologu biedrība saņēma četrus desmitus ziņojumu ar apliecinošiem foto vai bekas paraugiem. Šādi iegūtās atziņas par sugas izplatību Latvijā ir īsumā apkopotas mūsu vietnē šeit, bet detālāk (angļu valodā) – Mikologu biedrības vietnē šeit. Šajā sezonā, lai gan Gada sēne jau ir cita, sēņotāji turpina minētajiem adresātiem sūtīt ziņas (lai arī ne tik daudzas) par dzīslkāta beku atradumiem. Tāpat kā pērn, vairākums atradņu ir pamanītas šaurā piejūras kāpu zonā, taču dažas izceļas ar ražīgumu – līdz gandrīz 300 eksemplāriem vienuviet! Par šādu Kurzemes piekrastē sastaptu rekordskaitu Dabas muzeju informējis Monvīds Strautiņš. Tikmēr pērnās sezonas visražīgākajā atradnē, kura atrodas iekšzemē – Annenieku pagastā – izaugušo beku skaits dubultojies, pārsniedzot 100 eksemplārus. Interesanti, ka šogad mūsu vietnei par šo ievērojamo atradni paziņoja jau cits sēņotājs (Tagils Urga), kura ģimenes loceklis to uzgājis patstāvīgi, iepriekš it neko nezinot par pērno atradumu. Aptuveni 60 beku grupa ir pamanīta jūrai pievērstajā Engures ezera krastā (Imants Kurkletis). Tikmēr viena no šīs sugas pašām pirmajam atradējām 2013. gadā (Sandra Cinīte) stāsta, ka šogad tur dažu sēņu vietā bijuši atrodami daudzi desmiti. Ziemeļamerikas suga strauji iesakņojas mūsu zemē!

2014. gadā dzīslkāta beka konstatēta vēl dažās Baltijas jūras apskalotajās valstīs. Polijā suga pamanīta gan vairākviet piekrastē, gan arī iekšzemē. Vācijā ir uzieta tikai vienā vietā iekšzemē, ap 200 km no jūras. Konstatēta arī Dānijā, Bornholmas salā. Tikmēr no Igaunijas un Zviedrijas ziņu nav.

Tā kā Latvijas meži septembra pirmajā pusē bija ar sēnēm ļoti nabadzīgi, nācās rēķināties ar iespēju, ka Dabas muzeja Sēņu dienu izstādi vajadzēs atcelt (reiz tā jau ir noticis). Par laimi, mežu apmeklējumi pēdējās dienās pirms plānotā termiņa parādīja, ka tik ārkārtējs solis tomēr nebūs jāsper. Izstāde notika paredzētajā laikā, t.i., 16.–20. septembrī. Pa visām izstādes dienām ekspozīcijā pabija vairāk nekā 200 sēņu sugu. Tas gan ir mazāk nekā dažos sēņu augšanai labvēlīgos gados. Toties šoreiz apmeklētājiem tika piedāvāts bagātīgāks citu aktivitāšu klāsts (pārsvarā - gados pašiem jaunākajiem) un virtuālā interaktīvā ekspozīcija, noimprovizēta uz visu triju Latvijas mikoloģisko vietņu (abu mūsējo un Mikologu biedrības vietnes) bāzes. Sēņu izstādes "nagla" bija vēl augustā Rēzeknes novadā atrastā ēdamā trifele (precīzāk, baltā cūktrifele), kurai bija atvēlēts īpašs stends.

Pirms trim gadiem Latviju pāršalca ziņa, ka kādā Cēsu novada dārzā nejauši atrastas īstas ēdamās trifeles (sk. mūsu vietnē šeit). Tomēr šīs sugas trifeles nebija no gastronomiskā un komerciālā ziņā nozīmīgajām. Toties šī gada augustā Rēzeknes novadā ir uzietas gan ēdamības ziņā vērtīgākas, gan daudz lielākas trifeļveida sēnes. Tiesa, precīzi sakot, tās ir nevis īstās trifeles (no Tuber ģints), bet gan ne tik "dižciltīgās" baltās cūktrifeles.

Lai gan nepieredzēti karstā un sausā laika dēļ īstenās sēņu sezonas sākums vēl kavējas un kavējas, pirmās sēņu izstādes jau ir sekmīgi noturētas. Par cik Veclaicenes pagastā 21.–23. augustā norisinājās jau sen iepriekš ieplānotā Mikologu biedrības nometne, reģionā bija ieradies samērā prāvs sēņu pazinēju un ievācēju pulciņš. Izmantojot šādu retu izdevību, tika sarīkotas pat divas izstādes: Apes pilsētas svētku laikā – pāris stundas ilga izstāde tieši uz ielas, bet vēlāk – divu dienu ilga izstāde Jaunlaicenes muižas muzejā. Pirmajā uz ekspozīcijas galdiem bija 68 sēņu sugas un otrajā – 76 sugas, bet pa abām izstādēm kopā sanāca tieši 99 sugas (ieskaitot arī piepes, kuru gan bija nedaudz), kas no mikoloģiskā viedokļa tik nejaukos apstākļos uzskatāms par pārsteidzošu daudzumu. Tiesa, ne viens vien eksponāts jau ievākšanas brīdī bija manāmi pažuvis, bet daži bija visai grūti atpazīstami pat pieredzējušam speciālistam. Dabas untumiem neko nepadarīsi, taču izstāžu veidotāji paveica visu iespējamo, lai pasākumi izdotos.

Šī gada pirmā sēņu izstāde - uz galdiem, kas Apes pilsētas svētkos ir izvietoti tieši uz ielas. Ievāktas turpat Apes apkārtnē.

Sēņu izstāde Jaunlaicenes muižas muzejā. Izstādes "afiša" ir ieskrāpēta uz lielas parastās plakanpiepes stobriņu slāņa.

Vēl viena vietējā sēņu izstāde tika sarīkota Krustkalnu rezervātā 29. augustā. Lielā sausuma dēļ cepurīšu sēņu klāsts arī tur bija samērā nabadzīgs, toties cilvēka darbības neskartajā mežā palaimējās sastapt necerēti daudzas piepju sugas, to skaitā – dažas stipri retas, vienu – pat aizsargājamu. Kāds rezervāta darbinieks atrada arī visai dīvainu lapiņsēni – ar uzkrītoši resnu kātu, bet ar salīdzinoši niecīgu cepurīti, kuras apakšpusē lapiņas bija viļņveidīgi sakrokojušās. Pēc mikoloģes Initas Dānieles atzinuma, arī tā visticamāk bija aizsargājamas sugas pārstāve, proti, trīskrāsu baltmietene, tikai nenormālajā sausumā izaugusi pavisam kropla. Kopumā rezervātā todien tika ievāktas un turpat izliktas brīvdabas ekspozīcijā 83 sēņu sugas.

Sēņu diena Līgatnes Dabas takās šogad notika neparasti agri – 5. septembrī. Tā kā eksponāti, kā parasti, tika ievākti vienīgi tās pašas dienas rītā turpat tuvākajā apkārtnē, sugu skaits izstādē nepārsniedza 55. Toties ievākto vidū bija ļoti reta melnbalteņu ģints sēne – kārpainā melnbaltene.

Jūnija otrajā pusē Latvijas Mikologu biedrības Tīmekļa vietnei sākusi darboties būtiski pārveidota un papildināta versija (šeit). Lai gan pārveidojumi ir skāruši pirmām vietnes tehnisko uzbūvi un daļēji dizainu, ievērojami paplašinājies arī tās saturs. Pirmkārt, vietnē iekārtota sadaļa "Aktualitātes!", kuras mērķis ir sniegt drošas, pārbaudītas ziņas par mikoloģiskām norisēm (piemēram, par jaunatrastām sēņu sugām) Latvijā un dažkārt – arī citur pasaulē, kā arī atspēkot viltus sensācijas, kādas laiku pa laikam diemžēl uzpeld plašsaziņas līdzekļos. Šobrīd sadaļā jau lasāmas un skatāmas tādas ilustrētas ziņas kā "Latvijā atrasta ārkārtīgi reta piepe", "Simtiem lāčpurnu – Rīgas centrā!", "Jaunas rumpuču sugas Latvijā" un dažās citas. Agrākā sadaļa "Interesanti!", cerot uz tās satura nemitīgu paplašināšanos nākotnē, tagad ir sadalīta trijās tematiskās apakšsadaļās (sk. ekrānkopiju).

Apakšsadaļa "Ievērojamas sēņu sugas" jau ir saņēmusi papildinājumu: kopsavilkumu par pēdējos gados Latvijā pirmoreiz pamanītajām beku sugām – kā nekā, veselām sešām! (Tiesa, tur esošā informācija ir jau labu laiku atrodama arī mūsu vietnē, toties šajā rakstā tā ir sakoncentrēta vienkopus īsā, kompaktā pārskatā.) Pārējās sadaļas nav radikāli mainījušās, taču vienai – "Sugu saraksti" (agrāk saucās "Sēnes latviski") – tuvākajā nākotnē ir gaidāms papildinājums: jaunākais Latvijā sastopamo bazīdijsēņu sugu saraksts. Tāpat iecerēts pakāpeniski papildināt sēņu un ķērpju fotogalerijas.

Bezmaz sensāciju Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir izraisījuši parastie lāčpurni, kas lielā skaita izauguši dažviet Rīgas pilsētā – burtiski simtos nelielā zālāja platībā starp Aspazijas bulvāri un pilsētas kanālu iepretim "Rīgas Ūdens" ēku kompleksam, bet vairākos desmitos – Zolitūdē, ar zemi un mulču nobārstītā bijušajā autostāvvietā pie sabrukušā lielveikala "Maxima" (foto). Taču jāpaskaidro, ka lāčpurni pilsētvidē nav itin nekas neparasts - tā ir suga, kas antropogēnā (cilvēka pārveidotā vidē) sastopama pat biežāk nekā īstā savvaļā. Tomēr pārsteidzošs šoreiz ir lāčpurnu milzīgais daudzums!

Parastie lāčpurni mēdz būt atrodami ne tikai Rīgas, bet arī citu Latvijas pilsētu parkos un zālājos, turklāt nebūt ne reta izņēmuma kārtā. Antropogēnā vidē tie sastopami pat biežāk nekā dabiskā.
Pa kreisi: vienpats lāčpurns Siguldā, zālājā starp Nītaures ielas notekgrāvi un ietvi 2012.g. maijā.
Augšā: lāčpurnu pāris Siguldā, zālājā starp Krišjāņa Barona ielas brauktuvi un ietvi 2015.g. maijā.
Tomēr ne reizi nav saņemtas ziņas par augšanu tik grandiozā skaitā, kāds bija Rīgas kanālmalā!
P.S. Nākamajos gados, cik mums zināms, tik plašs lāčpurnu "uznāciens" tur vairs nav novērots.

Ļoti retā un aizsargājamā toverīšu sarkosoma, kas līdz šim bija manīta tikai Austrumkurzemē un Ziemeļvidzemē, šopavasar konstatēta arī Latgalē. Jauno sugas atradni 12. martā Rēzeknes novada Lendžu pagastā uz meža kvartālstigas ir pamanījis Latvijas Valsts mežu darbinieks Edgars Zapāns. Viņa atradumu pēc foto ir apstiprinājis Latvijas Dabas muzejs. Visdetālāk šis notikums tagad ir atspoguļots LVM portālā MammaDaba, konkrēti, šeit. Tikmēr Apes novada Gaujienas pagasta atradnē, kuru pērn pamanīja Ainars Gaidis, šādas sēnes, pēc viņa paša novērojumiem, izaugušas arī šogad. Aprīļa pirmajās dienās toverīšu sarkosoma konstatēta arī Kandavas novada Zemītes pagastā. Šo sugas atradni uzgājuši Vineta Apse un Juris Apse; viņu atsūtīto ziņojumu pēc apskates uz vietas apstiprinājuši Latvijas Dabas muzeja speciālisti. (Sk. muzeja mikologu Facebook kontos šeit un šeit.) Bet 14. aprīli ir pienākuši pat veseli divi ziņojumi par jaunām toverīšu sarkosomas atradnēm! Vispirms senes.lv saņēma vēstuli (ar skaidriem foto!) no Latvijas Valsts mežiem par atradni Smiltenes novada Bilskas pagastā (uzgājis LVM darbinieks Normunds Vīksna), bet pāris stundas vēlāk – Dabas muzejs telefona zvanu par atradni pie Jaunpiebalgas. Par otro gan tā arī nav pienācis solītais fotogrāfiskais apstiprinājums un detālāka informācija. Taču 7. maijā muzejam tika atsūtīta vēl viena ziņa par atradni pie Jaunpiebalgas, šoreiz – ar foto. Tā ka vismaz viena atradne šajā novadā tomēr ir!

P.S. Tikai 2016. gadā mūsu vietni sasniedza ziņa, ka arī Ventspils novada Ugāles pagastā Aivars Zernevics ir pamanījis vismaz duci šīs sugas sēņu.

Vairākumā pērno un šāgada novērojumu katrā toverīšu sarkosomas atradnē ir saskaitīti desmitiem augļķermeņu, bet vienā bijis pat vairāk nekā simts. Patlaban vēl nav skaidrs, vai šīs sugas izplatība tik tiešām ir ievērojami lielāka, nekā uzskatīja agrāk, vai arī 2015. gads ir bijis tai neparasti labvēlīgs. Atbildi varētu dot jauno atradņu monitorēšana arī nākamajos gados. Tāpēc visi šāgada atradēji tiek aicināti to darīt un rezultātus ziņot mikologiem!

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds šā gada februārī ir laidis klajā mūsu valsts šobrīd ievērojamākā mikologa Dr.biol. Edgara Vimbas grāmatu "Sēnes ir visur". Tā nekādi nav rokasgrāmata tīri "gastronomiskam" sēņotājam, kuram galvenā interese ir ievākt labi daudz dažādu ēdamo sēņu, pie reizes nepaķerot līdzi arī kādu indīgu. Tā ir satura ziņā daudzšķautņaina grāmata par sēņu valstību kopumā – un ar akcentu uz Latvijā sastopamo šīs valstības daļiņu. No vienas puses, grāmata ir uzrakstīta vienkāršā un dzīvā valodā, no otras puses, tā ir zinātniski korekta un precīza, ar konkrētiem faktiem bagāta. Grāmatā ir pavisam 39 nodaļas ar daždažādu tematiku: no "Cik sēņu sugu atrasts Latvijā" un "Sēne – migrants" līdz "Daži neparasti saindēšanās gadījumi ar sēnēm", "Sēnes aug arī Rīgā" un "Ko tik neraksta par sēnēm", plus mikoloģisko terminu skaidrojums un 31 krāsaina ilustrācija (starp citu, gandrīz trešdaļu no minētā kopskaita veido mūsu vietnes fotogrāfa uzņemtie sēņu fotoattēli). Grāmatas kods: ISBN 978-9984-45-943-1.

 Grāmatā ir mūs skaroša neprecizitāte: E.Mūkins nevis pats atrada Latvijā dzīslkāta beku, bet gan pirmais atpazina šo sugu Dabas muzeja apmeklētāju atnestajās bekās.

Ik gadu Latvijas Mikologu biedrība, kurā apvienojušies gan profesionāli sēņu pētnieki, gan amatieri un vienkārši interesenti, izraugās savu Gada sēni. Šogad tādā godā ir tikusi lielā pergamentsēne, kura mēdz augt klājeniski uz nedzīvas skujkoku koksnes, taču itin nekad neaug uz dzīviem kokiem. Šai sēnei piemīt ļoti nozīmīga pozitīva īpašība – tā dabā sekmīgi konkurē ar sakņupiepi (Mikologu biedrības Gada sēni 2009), kura bojā dzīvu koksni, šādā veidā nodarot nopietnus zaudējumus mežsaimniecībai. Tādēļ ar suspensiju, kurā ir pergamentsēnes sporas, mēdz apsmidzināt celmus cirsmās. Vairāk par lielo pergamentsēni (t.sk. – daudzus fotoattēlus) un tās lietojumu mežu ražīguma uzlabošanai sk. Latvijas Mikologu biedrības vietnē šeit.

Vietnes sadaļas