Vietnes sadaļas

   www.senes.lv   

Visas bekas

Dzīslkāta beka
Boletus projectellus (syn. Boletellus projectellus) / Aureoboletus projectellus
 

Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru stobriņsēne (diametrs 4-20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm) samērā tievu kātu, kuru klāj izteikts, reljefs dzīslojums. Mīkstums ievainojumu vietās iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm. Latvijā suga konstatēta 2013. gadā. Ēdama, uzreiz cepama. Kļuvusi sastopama jau gana bieži, lai to gan drīkstētu, gan reāli varētu darīt.

 

Dzīslkāta beka ilgus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā (kur, visticamāk, ievazāta). Par pirmo atradumu Eiropā ziņots 2007. gadā Lietuvā, bet 2013. gada septembrī šī suga uzieta vairākviet Latvijā, visos gadījumos - jūras krasta tiešā tuvumā. 2014. gadā, pateicoties īpašai uzmanībai no plašas publikas puses, ir atrasta gar praktiski visu Latvijas jūras piekrasti, bet vismaz trijos gadījumos - arī vietās 25-50 km dziļi iekšzemē. 2015. gadā tā Latvijā vairākviet manīta ļoti lielās grupās - līdz gandrīz 300 eks. piekrastē un ~100 eks. iekšzemē. Pēdējos gados dzīslkāta beka konstatēta arī vairākās citās valstīs, kuras atrodas pie Baltijas jūras dienvidu krasta: Polijā, Vācijā (gan tikai iekšzemē), Dānijā (Bornholmas salā), Krievijā (Kaļiņingradas [un Ļeņingradas?] apgabalos) un visbeidzot arī Igaunijā. Turklāt Polijā, Lietuvā un Latvijā tā aug ievērojamos apjomos un tiek izmantota pārtikā. Sīkākas ziņas par dzīslkāta bekas atrašanu Latvijā un jaunākos secinājumus par tās izplatību sk. mūsu vietnē šeit.

 Latvijas Mikologu biedrības Gada sēne 2014 


   

Šī suga ir visbiežāk sastopama ar priedēm un zemsedzi apaugušās kāpās.

Šī bekas mēdz augt grupās, kurā var būt no pāris līdz >100 eksemplāriem.

   
Pateicamies Agrim Stulbergam par šo foto! Pateicamies Ingūnai Tūbelei par šo foto!
 

Šai bekai ir sarkanīgi brūna cepurīte, kura sausā laikā izskatās matēta, bet uz kātiņa ir reljefs dzīslojums. (Šeit redzama apm. divkāršā palielinājumā.)

   

Slapjā laikā cepurītes virsmiziņa ir spīdīga. (Šis ir visai vecs eksemplārs.)

Virsmiziņa ne vien apliec cepurītes malu, bet vēl lēveraini nokarājas pāri.

   
Pateicamies Ilzei Viļumsonei, kura aizveda mūsu vietnes fotogrāfu līdz pašas
atrastajam un ļoti tālredzīgi mežā atstātajam dzīslkāta bekas eksemplāram!
Virsmiziņas stiepšanās pāri cepurītes malai ir kalpojusi par pamatu sugas latīniskā
nosaukuma izvēlei. Taču faktiski šāda iezīme piemīt arī dažām citām beku sugām.
 
   

Mīkstums griezumā iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans.

Kātiņam ir izteikts, reljefs dzīslojums, kurš dažviet atgādina tīklu ar ļoti izstieptām acīm.

2013. gadā uz Dabas muzeju atnesto dzīslkāta bekas eksemplāru fotogrāfijas, kā arī pašu atradēju dabā uzņemtās fotogrāfijas sk. mūsu vietnē šeit.

Ja atrodat dzīslkāta beku ārpus piejūras zonas (vairāk nekā ~10 km no krasta līnijas) vai ja esat atraduši jebkurā vietā pirms 2013. gada, lūdzu, ziņojiet mums (e-adrese), vēstulei pievienojot bekas foto. Noteikti norādiet atrašanas vietu (kaut vai attiecībā pret tuvāko apdzīvoto vietu), īpaši - attālumu no jūras, skaitu, augšanas vidi. Pateicamies par agrāk saņemtajiem (gan tieši, gan ar Dabas muzeja starpniecību) ziņojumiem!

 

Visas bekas