Vietnes sadaļas

Visas bekas

Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru stobriņsēne (diametrs 4-20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm) samērā tievu (īpaši augšgalā) dzeltenbrūnu kātiņu, ko klāj izteikts dzīslojums. Stobriņi cepurītes apakšā ir apm. apaļi un koši dzelteni, piespiedumu vietās krāsu nemaina. Mīkstums ievainojumu vietās krāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm smilšainās augsnēs (tipiski - piejūrās kāpās), daudz retāk - nosusinātos kūdras purvos, turklāt arī stipri sausā laikā. Latvijā konstatēta 2013.g. un turpinājusi ļoti strauji izplatīties nākamajos gados. Ēdama, uzreiz cepama, pēc daudzu atzinuma - ļoti garšīga.

Dzīslkāta beka ilgus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā (kur, visticamāk, ievazāta). Par pirmo atradumu Eiropā ziņots 2007. gadā Lietuvā, un 2013. gadā suga konstatēta arī jūras piekrastē Latvijā, kad daži sēņotāji no turienes atnesuši bekas uz Dabas muzeja sēņu izstādi, bet Edgars Mūkins noteicis tām sugu. 2014. gadā manīta jau gar praktiski visu Latvijas jūras piekrasti, bet trīs gadījumos - arī 25-50 km dziļi iekšzemē. 2015. gadā Latvijā vairākviet sastapta ļoti lielās grupās - līdz gandrīz 300 eks. piekrastē un ~100 eks. iekšzemē. 2018. gadā bijusi atrodama vēl lielākā daudzumā, kā arī pirmoreiz pamanīta 200 km no piekrastes - pie Daugavpils.  Detālāku atskatu uz dzīslkāta bekas atrašanu Latvijā un jaunākās atziņas par tās izplatību sk. mūsu vietnē šeit.

Pēdējos gados dzīslkāta beka ir konstatēta arī gandrīz visās citās Baltijas jūras baseina valstīs, vispirms - dienvidu un austrumu krastā esošajās, pēc tam - arī Dānijā un Zviedrijā (kā arī Norvēģijā); patlaban izpaliek vienīgi Somija (Krievijā ir atrasta Kaļiņingradas apgabalā un varbūt arī Ļeņingradas apgabalā). Polijā, Lietuvā un Latvijā dzīslkāta beka aug ievērojamos apjomos un jau tiek plaši izmantota pārtikā (Lietuvā, Kuršu kāpā - pat kopš XX gs. beigām). 2018. gadā suga vismaz vienuviet uzieta Baltkrievijā, Brestas apgabala dienvidaustrumos, resp., 400 km no jūras. Krievijas internetā ir ziņas par sugas klātbūtni šīs valsts austrumpiekrastē, taču bez atsauces uz drošiem avotiem.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Dzīslkāta beka ir visbiežāk sastopama ar priedēm un zemsedzi apaugušās
piejūras kāpās, kā arī no jūras astatākos sausos smilšainos priežu mežos.
Vienā atradnē mēdz būt no viena līdz pat vairākiem simtiem augļķermeņu.
Retāk dzīslkāta beka aug nosusinātos kūdras purvos, tāpat zem priedēm.
Šādās atradnēs novēroti augstākais daži desmiti augļķermeņu vienkopus.

Pateicamies Agrim Stulbergam par zemāk redzamo fotogrāfiju!

Sporas saturošie stobriņi cepurītes apakšpusē dzīslkāta bekai ir aptuveni
apaļi, samērā sīki un koši dzelteni, piespiedumu vietās tie krāsu nemaina.

Virsmiziņa ne vien apliec cepurītes malu, bet vēl lēveraini nokarājas pāri.

Virsmiziņas stiepšanās pāri cepurītes malai ir kalpojusi par pamatu sugas latīniskā
nosaukuma izvēlei. Taču faktiski šāda iezīme piemīt arī dažām citām beku sugām.

Mīkstums griezumā iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans.

Kātiņam ir izteikts, reljefs dzīslojums, kurš dažviet atgādina tīklu ar ļoti izstieptām acīm.

Pateicamies par daudzajiem saņemtajiem (gan tieši, gan ar Dabas muzeja starpniecību) ziņojumiem par dzīslkāta bekas novērojumiem Latvijā.
Īpaši pateicamies pirmatradējām - Ilzei Viļumsonei un Sandrai Cinītei, kuras ļoti palīdzēja mums tikt pie agrīnākajiem šīs sugas uzņēmumiem!

Visas bekas