Vietnes sadaļas

   www.senes.lv   

Visas bekas

Dzīslkāta beka
Boletus projectellus (syn. Boletellus projectellus) / Aureoboletus projectellus
 
 

Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru stobriņsēne (diametrs 4-20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm) samērā tievu (īpaši augšgalā) dzeltenbrūnu kātiņu, ko klāj izteikts dzīslojums. Stobriņi cepurītes apakšā ir apm. apaļi un koši dzelteni, piespiedumu vietās krāsu nemaina. Mīkstums ievainojumu vietās krāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm smilšainās augsnēs (tipiski - piejūrās kāpās), daudz retāk - nosusinātos kūdras purvos, turklāt arī stipri sausā laikā. Latvijā konstatēta 2013.g. un turpinājusi ļoti strauji izplatīties nākamajos gados. Ēdama, uzreiz cepama, pēc daudzu atzinuma - ļoti garšīga.

 
 

Dzīslkāta beka ilgus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā (kur, visticamāk, ievazāta). Par pirmo atradumu Eiropā ziņots 2007. gadā Lietuvā, un 2013. gadā suga konstatēta arī jūras piekrastē Latvijā, kad daži sēņotāji no turienes atnesuši bekas uz Dabas muzeja sēņu izstādi, bet Edgars Mūkins noteicis tām sugu. 2014. gadā manīta jau gar praktiski visu Latvijas jūras piekrasti, bet trīs gadījumos - arī 25-50 km dziļi iekšzemē. 2015. gadā Latvijā vairākviet sastapta ļoti lielās grupās - līdz gandrīz 300 eks. piekrastē un ~100 eks. iekšzemē. 2018. gadā bijusi atrodama vēl lielākā daudzumā, kā arī pirmoreiz pamanīta 200 km no piekrastes - pie DaugavpilsDetālāku atskatu uz dzīslkāta bekas atrašanu Latvijā un jaunākās atziņas par tās izplatību sk. mūsu vietnē šeit.

 

Pēdējos gados dzīslkāta beka ir konstatēta arī gandrīz visās citās Baltijas jūras baseina valstīs, vispirms - dienvidu un austrumu krastā esošajās, pēc tam - arī Dānijā un Zviedrijā (kā arī Norvēģijā); patlaban izpaliek vienīgi Somija (Krievijā ir atrasta Kaļiņingradas apgabalā un varbūt arī Ļeņingradas apgabalā). Polijā, Lietuvā un Latvijā dzīslkāta beka aug ievērojamos apjomos un jau tiek plaši izmantota pārtikā (Lietuvā, Kuršu kāpā - pat kopš XX gs. beigām). 2018. gadā suga vismaz vienuviet uzieta Baltkrievijā, Brestas apgabala dienvidaustrumos, resp., 400 km no jūras. Krievijas internetā ir ziņas par sugas klātbūtni šīs valsts austrumpiekrastē, taču bez atsauces uz drošiem avotiem.

 ♦ ♦ ♦  Latvijas Mikologu biedrības Gada sēne 2014  ♦ ♦ ♦ 

 
   

Šī suga ir visbiežāk sastopama ar priedēm un zemsedzi apaugušās kāpās.

Šī bekas mēdz augt grupās, kurā var būt no pāris līdz >100 eksemplāriem.

   
Pateicamies Agrim Stulbergam par šo fotogrāfiju! Pateicamies Ingūnai Tūbelei par šo fotogrāfiju!
 

Šai bekai ir sarkanīgi brūna cepurīte, kura sausā laikā izskatās matēta, bet uz kātiņa ir reljefs dzīslojums. (Šeit redzama apm. divkāršā palielinājumā.)

   

Slapjā laikā cepurītes virsmiziņa ir spīdīga. (Šis ir visai vecs eksemplārs.)

Virsmiziņa ne vien apliec cepurītes malu, bet vēl lēveraini nokarājas pāri.

   
Pateicamies Ilzei Viļumsonei, kura aizveda mūsu vietnes fotogrāfu līdz pašas
pamanītajam un ļoti tālredzīgi mežā atstātajam dzīslkāta bekas eksemplāram!
Virsmiziņas stiepšanās pāri cepurītes malai ir kalpojusi par pamatu sugas latīniskā
nosaukuma izvēlei. Taču faktiski šāda iezīme piemīt arī dažām citām beku sugām.
 
   

Mīkstums griezumā iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans.

Kātiņam ir izteikts, reljefs dzīslojums, kurš dažviet atgādina tīklu ar ļoti izstieptām acīm.

Sugas apraksta ilustrāciju klāstu ir paredzēts radikāli pārstrādat, izmantojot dažās pēdējās sezonās uzņemtos foto, pēc 2020. gada sezonas beigām.

2013. gadā uz Dabas muzeju atnesto dzīslkāta bekas eksemplāru fotogrāfijas, kā arī pašu atradēju dabā uzņemtās fotogrāfijas sk. mūsu vietnē šeit.

Ja atrodat dzīslkāta beku ārpus piejūras zonas (vismaz vair. desmitus km no krasta līnijas) vai ja esat atraduši jebkurā vietā pirms 2013. gada, lūdzu, ziņojiet mums (e-adrese), vēstulei pievienojot bekas foto. Noteikti norādiet atrašanas vietu (kaut vai attiecībā pret tuvāko apdzīvoto vietu) vai vismaz attālumu no jūras; skaitu, augšanas vidi. Pateicamies par agrāk saņemtajiem (gan tieši, gan ar Dabas muzeja starpniecību) ziņojumiem! Īpaši pateicamies sugas pirmajām atradējām Ilzei Viļumsonei un Sandrai Cinītei, kuras ļoti palīdzēja mūsu fotogrāfam tikt pie šīs sugas uzņēmumiem!

 

Visas bekas