Vietnes sadaļas

Atradumi-2021

Palaikam sēnes nonāk plašas sabiedrības uzmanības lokā: par tām raksta Tīmekļa ziņu portāli un drukātā prese, ziņo radio un televīzija, debatē sociālajos tīklos un citos Tīmekļa forumos. Piedāvājam mūsu skatījumu uz šīm plašāka skanējuma aktualitātēm no sēņu valstības. (Kādas vairāk vai mazāk zīmīgas sēnes mēs, mūsu partneri un ziņotāji ir atraduši attiecīgajā laikposmā, sk. sadaļā "Atradumi-2021".)

Pēc ilgākas nenoteiktības, kuras iemesls bija uz slikto pusi ejošā epidemioloģiskā situācija un tās raisītā neskaidrība par turpmākajiem ierobežojumiem, 16. septembrī Nacionālajā dabas muzejā tika pieņemts lēmums: tradicionālajām Sēņu dienām, kuru nozīmīgākā sastāvdaļa ir sēņu izstāde, ir jānotiek! Tās norisinājās 23.- 26. septembrī (resp., ilga vienu dienu mazāk nekā parasti) un tika organizētas atbilstoši augstākajiem mūsu valstī pieņemtajiem epidemioloģiskās drošības standartiem: pieaugušajiem apmeklētājiem bija jāuzrāda Covid-19 vakcinācijas vai nesenas pārslimošanas sertifikāts u.tml. Lai arī septembra vidū sēņu bagātība bija sākusi iet mazumā, izstādes atklāšanas brīdī uz galdiem bija 236 sēņu sugu, bet jau tās pašas dienas gaitā, tāpat arī nākamajās dienās pēc papildu piegādēm, par kurām parūpējās muzeja darbinieki, senes.lv un daži sēņu entuziasti, sugu skaits vēl pieauga. Ierēķinot arī sugu skaita mazināšanos dēļ tām iekštelpās sažūstošajām sēnēm, kurām neizdevās atrast aizvietojumu, sugu kopskaits ekspozicijā visu izstādes laiku svārstījās ap 250. Tā kā salīdzinoši spējais rudens bija nelaimīgi sakritis ar izstādes pavēlo norises laiku, ekspozīcijā gan bija nabadzīgi pārstāvētas sēņotāju pašas iecienītākās sēnes - bekas, toties neparasti plašs bija tieši rudenim raksturīgo sēņu klāsts: gliemezenes, aplocenes u.c. Apmeklētība bijusi apmēram tāda pati kā, vidēji ņemot, iepriekšējos gados, tikai sadalījusies citādi: darbdienās bijusi kritusies, brīvdienās - pieaugusi. Interesanti, ka tieši šogad apmeklētāju vidū tikpat kā neesot bijuši cilvēki ar aplam jocīgiem jautājumiem vai izteikti nepatīkamu saskarsmes manieri. Atliek secināt, ka dīvainības domāšanā un saskarsmē mēdz iet roku rokā ar dīvainību vakcinācijas jautājumā, un tādiem ieeja, par laimi, bija liegta.

Jau vismaz gadsimtu Latvijas cilvēki cer un mēģina arī mūsu zemē atrast vienas no visizdaudzinātākajām delikatesēm - pašu vērtīgāko sugu trifeles, bet nesekmīgi: visi atradumi izrādījušies piederīgi citām pilnīgi vai daļēji pazemē augošām sēnēm, kuru gastronomiskā vērtība ir nesalīdzināmi zemāka. Tādēļ 2008. gadā Latvijā tika sākti pirmie mēģinājumi audzēt šīs delikateses speciāli ierīkotos t.s. trifeļu dārzos, proti, tādos koku stādījumos, kuros stādi bija inokulēti ar šo sēņu micēliju. Skatoties pēc citu pieredzes, pirmo nelielo ražu varēja gaidīt piecus vai sešus gadus pēc dārza iestādīšanas. Tomēr realitātē neviens trifeles augļķermenis netika atrasts pat vēl 2020. gada sezonā. Taču šī gada 10. augustā tika atzīmēts pirmais simboliskais panākums: kādā Vidzemes trifeļu dārzā (precīzo vietu īpašnieks nevēlējās publiskot) tika uzieta 90 gramus smaga vasaras (jeb Burgundijas) trifele! To bija saodis mikoloģes Diānas Meieres īpaši apmācītais Velsas springerspaniels Hafrens. Ir labs pamats domāt, ka šis pirmais panākums nebūs pēdējais.

Arī šogad viens no lielo izdevniecību tematiskajiem žurnāliem pievērsies sēņu pasaulei - Dienas Ēdienu ietvaros iznācis speciālizlaidums Sēņojam!. Atbilstoši šī žurnāla vispārīgajai ievirzei, galvenā vieta pēc apjoma - vairāk nekā puse lappušu - ir atvēlēta krāšņi ilustrētām sēņu ēdienu receptēm. Taču izdevuma sākumdaļa ir veltīta droši ēdamu sēņu pašrocīgai sarūpēšanai: pirmais ir sēņošanas kalendārs (gan norakstīts 1:1 no Latvijas Mediju pērn izdotā sēņu žurnāla), tālāk seko intervijas ar ievērojamākajiem speciālistiem jomās, kam ir vistiešākā saistība ar sēņu vākšanu un ēšanu, proti, ar Dabas muzeja mikoloģi Initu Dānieli un Rīgas Austrumu slimnīcas toksikologu Robertu Stašinski. Interviju būtību gana trāpīgi raksturo to virsraksti: "Kā sēņot mežā droši un nekļūt par badakāsi" un "Vispirms noskaidro sugu, tikai tad apēd! Nevis otrādi". Turpinājumā ir sniegti ilustrēti raksturojumi diviem desmitiem ēdamo sēņu un divām visindīgākajām mušmirēm (tādi paši kā Lielajā Latvijas sēņu grāmatā, taču ar citādas izcelsmes ilustrācijām). Visbeidzot, izdevumā ir visai sīki un smalki VUGD un NMPD amatpersonu padomi par to, "Kā nepamaldīties mežā" un "Kā rīkoties, sastopties ar čūsku".

Piezīme. No sugu aprakstus ilustrējošiem attēliem daļa ir nedabīgi pārsātinātās krāsās (piem., priežu baravikai). Tādēļ iesakām aplūkot attiecigo sugu attēlus arī citos avotos.

Jau gandrīz divus gadu desmitus vecā Latvijas Mikologu biedrība, kurā apvienojušies gan profesionāli sēņu pētnieki, gan dažāda līmeņa amatieri, gan vienkārši sēņu valstības interesenti, pēdējos gados bija pamazām zaudējusi savu sākotnējo sparu. Tiesa, biedrība joprojām ik gadu iekšējā balsojumā izraudzījās savu Gada sēni un apkopoja saņemtos ziņojumus par tās novērojumiem, daži zinošākie un aktīvākie biedri ik gadu rudens pusē vadīja sēņu izstādes, seminārus un tamlīdzīgus pasākumus dažādos Latvijas reģionos. Taču biedrības iekšējā dzīve arvien vairāk pieklusa, arī tajā reāli piedalošos biedru skaits arvien vairāk saruka. (Sava loma tur bija arī ārējiem apstākļiem: tā, tradicionālās gadskārtējās mikologu nometnes izjauca te nenormāli sausais, sēnēm nelabvēlīgais laiks ieplānotajā norises termiņā, te Covid-19 pandēmijas izraisītie riski un ierobežojumi.)

Taču š.g. martā, sasparojoties līdzšinējai valdei un aktīvi iesaisoties gan dažiem ilggadīgajiem biedriem, gan jaunpienācējiem, biedrība ir piedzīvojusi, varētu teikt, savu otro piedzimšanu. Biedru skaits ir spēji pieaudzis, vairumam nākot no Facebook grupas "Mikologu biedrība un draugi" kontingenta, taču ne tikai. Atjauninājies biedrības valdes sastāvs, un tagad tajā līdzas dažādu specializāciju profesionālajiem mikologiem ir arī darbīgākie amatieri. Valdes priekšsēdētāja, tāpat kā iepriekš, ir Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere (bet valdes locekļu vidū tagad, starp citu, ir arī senes.lv pārstāvis). Drīz vien notika arī paplašinātās biedribas pirmais publiskais pasākums, vienīgi pandēmijas dēļ, saprotams, attālinātā formātā: ilustrēts priekšlasījums "Mēneša 10 sēnes". Šī cikla priekšlasījumus iecerēts turpināt vismaz līdz gada beigām, tikmēr jūnijā uzsākts vēl viens cikls - "60 minūtes mikoloģijas". Taču iecerētie klātienes pasākumi dabā - sēņu iepazīšanas pārgājieni u.c. - šosezon lielākoties izpalika pasliktinošās epidemioloģiskās situācijas dēļ. Tiesa, notika gadskārtējā mikologu nometne, tomēr šoreiz tajā varēja piedalīties tikai biedrības biedri (un tikai ar Covid-19 vakcinācijas sertifikātiem).

Ja arī jūs vēlaties pievienoties Latvijas Mikologu biedrībai, aizpildiet iestāšanās anketu šeit vai arī sazinieties pa e-pastu mikologu.biedriba@inbox.lv. Ja gribat vispirms vairāk uzzināt par biedrību, skatiet tās vietnē šeit (saitē norādīta vietnes jaunā adrese, kura ir spēkā kopš 2021. gada decembra).

Ik gadu Latvijas Mikologu biedrība, kurā apvienojušies gan profesionāli sēņu pētnieki, gan amatieri un vienkārši interesenti, izraugās savu Gada sēni. Biedrības izvēle 2021. gadam ir savā ziņā neparasta: tā nav nedz kāds īpašais retums (kā pērnā smiltāju kaussēne vai aizpērnā ābeļu sarkodoncija), nedz tādā vai citādā ziņā izcili bīstama sēne (kā 2011. gada zaļā mušmire vai 2013. gada brants), nedz, tieši otrādi, cilvēka saimnieciskās darbības augļus aizsargājoša sēne (kā 2015. gada lielā pergamentsēne). Tātad, šoreiz Gada sēnes godā ir smailā stiklene - neliela, toties vizuāli uzkrītoša sēne: izcili koša, gļotaini spīdīga, it kā no krāsaina stikla darināta. Tā ir gana bieži sastopama daždažādās zālainās vietās: dabiskās pļavās, ganībās, mežos, zāļu purvos, reizēm pat parkos un citos pilsētu zālājos. Tādējādi ikviens interesents, pat ja līdz šim vēl nav ievērojis, to viegli varēs pamanīt.

Par cik smailā stiklene ir tik parasta suga, nav nekāds pārsteigums, ka Mikologu biedrības paziņojumā šoreiz iztrūkst gandrīz tradicionālais aicinājums ziņot par saviem Gada sēnes atradumiem šai biedrībai vai citam ar mikoloģiju saistītam nodibinājumam. Taču līdzās smailajai stiklenei stikleņu ģintī ir vairāki desmiti citu sugu, no kurām Latvijā līdz šim brīdim konstatēti tikai divi desmiti, turklāt ne viena vien ir ļoti reti vai pat ārkārtīgi reti sastopama. Ziņojumi par šādu retumu atradumiem ļoti interesētu mikologus! Diemžēl pat speciālistam bieži vien nav viegli atšķirt dažu īpaši reto stikleni no citas parastākas, un uzdevums kļūst vēl grūtāks, ja tas jāpaveic tikai pēc atsūtītās fotogrāfijas. Tāpēc mūsu ieteikums būtu: pievērsiet uzmanību pirmām kārtām tām stiklaina paskata sēnēm, kurām krāsa uzkrītoši atsķiras no stikleņu ģintī visizplatītākajiem toņiem - sarkanajiem, oranžajiem, dzeltenajiem. Šādi varētu pamanīt un atpazīt tādus retumus kā zaļo stikleni vai rožaino stikleni. Par atradumiem varat ziņot Mikologu biedrībai vai mums (e-adrese).

Vietnes sadaļas