Latvijā jaunatrastās sēnes: dzīslkāta beka

Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru beka ar sarkanbrūnu cepurīti un dzeltenbrūnu kātiņu, kuru klāj raksturīgs dzīslojums. Sugas aprakstu, kas ilustrēts ar mūsu vietnes fotogrāfa un citu uzņemtiem fotoattēliem, sk. mūsu vietnē šeit.

Dzīslkāta beka vēl XX gs. beigās bija zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā (kur, domājams, tikusi ievazāta). Pirmais atradums Eiropā reģistrēts 2007. gadā - Lietuvā, Kuršu kāpā, kur beka tobrīd jau bija kļuvusi visai izplatīta un parasta. Aptaujājot vietējos iedzīvotājus, izsecināts, ka suga tur ieviesusies jau pagājušā gadsimta 80. gados.

2013. gada septembrī šādas bekas tika uzietas vairākviet Latvijas jūras piekrastē un atnestas uz Latvijas Dabas muzeja sēņu izstādi, kur Edgars Mūkins tās atpazina kā piederīgas šai sugai. Vairākums konkrēti zināmo atradumu bija Rīgas tuvumā Vidzemes jūrmalā. Atradēju aptaujāšana ļāva secināt, ka kopumā sēņotāji toruden bija uzgājuši vismaz dažus desmitus šīs beku sugas eksemplāru (ieskaitot tos, kuri bija nogriezti, bet pēc tam tomēr pamesti).

2014. gadā Dabas muzejs un mūsu vietne saņēma desmitiem ziņojumu, lielajā vairākumā - fotodokumentētu vai ar paraugiem, par atradumiem gar tikpat kā visu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, sākot ar Bernātu apkārtni un beidzot ar Tūjas apkārtni (uz ziemeļiem). Pārliecinošā vairākumā gadījumu dzīslkāta bekas bija atrastas nelielās grupās ne tālāk kā ~1 km no krasta, retāk - nedaudzus kilometrus iekšzemē. Taču trijos gadījumos beku grupas (viena pat ar ~50 eks.) atradās 25-50 km no jūras (Jelgavas, Dobeles, Kuldīgas novados).

2015. gadā atkal tika saņemti ziņojumi par šīs sugas novērojumiem gan jau iepriekš zināmajās, gan jaunās vietās. Tie liecināja par augļķermeņu skaita krasu pieaugumu (par spīti ilgstošajam sausumam). Vienā no pašām pirmajām zināmajām atradnēm pie Gaujas grīvas kādreizējo dažu eksemplāru vietā bija izauguši vismaz daudzi desmiti (jau stipri plašākā teritorijā), bagātīgajā iekšzemes atradnē Dobeles novadā dzīslkāta beku skaits bija dubultojies, tā pārsniegdams 100 eks., bet pirmo reizi pamanītā piekrastes atradnē Tārgales pagastā eksemplāru bija tuvu 300!

2016. gada sezonā atkal tika saņemti ziņojumi, t.sk. par ražīgu atradni izstrādātā kūdras purvā Salaspils novadā.

2017. gada sezonā atkal tika saņemti ziņojumi, t.sk. par atradni kūdras purvā Olaines novadā pie Stūnīšu ezera.

2018. gada sezonā pienāca ziņojumi par ļoti lielām grupām piekrastes zonā (kādā atradnē vienā dienā - 5 grozi!), kā arī par pirmo novērojumu ļoti tālu iekšzemē - dažus km no Daugavpils ziemeļu robežas, t.i., 195 km no jūras.

2019. gada sezonā pirmā ziņa (sociālajā tīklā Facebook) par dzīslkāta beku atrašanu parādījas ļoti agri: 10. jūlijā. Vēlāk jūlijā sekoja ziņojumi par bagātīgiem atradumiem gan piejūrā, gan mēreni attālu no jūras, gan pie Daugavpils.

2020. gada sezonā piejūrā uzieto dzīslkāta beku daudzums turpināja augt un augt, vienā piegājienā ievākto eks. skaitam reizēm iesniedzoties pat simtos; arien lielākā daudzumā tā tika piedāvāta tirgos. Turpinājās arī šīs sugas ieviešanās atstatāk no piejūras: pirmoreiz uzieta pie Garkalnes un Inčukalna, kā arī dziļi iekšzemē - pie Rēzeknes.

(Augstāk esošais teksts ir saīsināta versija dzīslkāta bekas atradumu hronikai, kura mūsu vietnē pakāpeniski izveidojās gadu gaitā, pamatojies uz sugas atradēju ziņojumiem mums, Dabas muzejam u.c. Hronikas oriģinālo, nesaīsināto versiju sk. mūsu vietnē šeit.)

Detalizēts provizoriskais pārskats angļu valodā par dzīslkāta beku Latvijā atrodams Mikologu biedrības vietnē šeit.
Kopsavilkums starptautiskai zinātniskai publikācijai par dzīslkāta bekas straujo izplatīšanos Eiropā ir atrodams šeit;
tajā izmantots arī senes.lv veiktais sugas novērojumu apkopojums Latvijai; viens raksta līdzautors ir no senes.lv.

Tā kā fotografēts ir ar mobilo telefonu un/vai jauktā apgaismojumā (dabiskais+zibspuldze),
krāsas ir atveidojušās mazliet neprecīzi. Vistuvāk īstenībai sēnes krāsas ir 1. foto un 2. foto.

Viena no dzīslkāta bekām, ko uz Latvijas Dabas muzeju bija atnesusi Sandra Cinīte.

Tā kā beka jau bija kādu laiku pastāvējusi, bet fotografēt nācās iekštelpās, jauktā apgaismojumā
(dabīgais+mākslīgais), sēnes nokrāsas attēlā nedaudz atškiras no svaigas sēnes nokrāsām dabā;
tomēr tās ir tuvākas īstenībai nekā šī attēla agrīnajā variantā, kurš apceļoja plašsaziņas līdzekļus.

Atnestas uz Latvijas Dabas muzeju tieši Sēņu dienās, kad visi tajās iesaistītie ir ļoti
aizņemti, Latvijai jaunās bekas pāris dienas palika neatpazītas. Taču 22. septembra
pusdivos naktī Edgars Mūkins, beidzot atradis laiku pievērsties neredzētajām sēnēm,
secināja, ka tās pārstāv Ziemeļamerikas sugu, ko vēlāk nodēvēja par dzīslkāta beku.

Tobrīd mikoloģijā populārāks bija nevis sugas nosaukums Boletus projectellus, bet gan tā sinonīms
Boletellus projectellus, tādēļ tas arī tika norādīts šajā vēstulē. Vēlāk pārsvaru guva pirmais variants,
bet 2015. gadā pēc pētījumiem molekulārā līmenī suga tika pārsaukta par Aureoboletus projectellus.

Vietnes sadaļas				Visas bekas
Dzīslkāta beka Latvijā Boletus projectellus (syn. Boletellus projectellus) / Aureoboletus projectellus