Vietnes sadaļas

Atradumi-2018

Palaikam sēnes nonāk plašas sabiedrības uzmanības lokā: par tām raksta Tīmekļa ziņu portāli un drukātā prese, ziņo radio un televīzija, debatē sociālajos tīklos un citos Tīmekļa forumos. Piedāvājam mūsu skatījumu uz šīm plašāka skanējuma aktualitātēm no sēņu valstības. (Kādas vairāk vai mazāk zīmīgas sēnes mēs, mūsu partneri un ziņotāji ir atraduši attiecīgajā laikposmā, sk. sadaļā "Atradumi-2018".)

Pasludinādami milzu apaļpūpēdi par Gada sēni 2018 (skat. šajā lappusē zemāk), Latvijas mikologi uz īpašiem pārsteigumiem nemaz necerēja, jo jau iepriekšējo gadu gaitā bija izveidojies samērā skaidrs priekšstats par šīs sugas vietu un izplatību mūsu dabā; Gada sēnes kampaņa vairāk bija domāta sabiedrības izglītošanai par attiecīgo sugu. Rezultāti atbilst gaidītajam: no vienas puses, kļuvis zināms, ka Rīgas privātmāju dārzos un iestāžu zaļajās teritorijās šie pūpēži sastopami manāmi biežāk, nekā līdz šim spējām iedomāties (paši mikologi taču maz staigā pa svešiem dārziem!). No otras puses, radikālas izmaiņas priekšstatos par sugas izplatību tomēr neiezīmējās; netika arī pārspēts uzieto pūpēžu apkārtmēra rekords (kurš pārsniedzis 1½ m).

Tikai pirms pieciem gadiem Latvijā konstatētā ienācēja no Ziemeļamerikas - dzīslkāta beka - jau visās iepriekšējās sezonās izrādīja nepārprotamu tendenci strauji izplatīties mūsu zemē. 2018. gada sezonā, neraugoties uz tās ārkārtīgo sausumu, jaunā suga turpinājusi ieviesties neticamā tempā. Agris Stulbergs ziņo senes.lv, ka viņa vērota atradne Engures apkārtnē šajos dažos gados ir izpletusies no ~20 kvadrātmetriem uz 2 vai 3 hektāriem, bet tur vienā reizē ievācamā "raža" - no dažām beciņām līdz pieciem groziem! Viena no sugas pašām pirmajām atradējām 2013. gadā, Sandra Cinīte, savukārt vēsta par nemitīgu un strauju sugas sastopamības pieaugumu arī pie Gaujas ietekas jūrā (gan atradnes teritorijas, gan eksemplāru skaita ziņā). Par svešzemju bekas "uzvaras gājienu" Latvijā liecina arī ziņojumi Dabas muzejam un daudzie lietotāju ieraksti un fotogrāfijas sociālajos tīklos.

Līdz pat pērnajai sezonai dzīslkāta bekas ģeogrāfiskā izplatība Latvijā bija īsumā raksturojama šādi: absolūtā vairākumā - dažos pirmajos kilometros no jūras krasta līnijas, kā arī pavisam nedaudzas (toties samērā ražīgas) atradnes dažus desmitus kilometru iekšzemē. Taču 16. septembrī senes.lv saņēma nepārprotamas šādu beku fotogrāfijas, kuras uzņemtas gandrīz 200 km no jūras piekrastes, proti, - pie Daugavpils ziemeļu robežas! Ziņotāja Valērija Kožemjakina divās atradnēs, kuru savstarpējais atstatums ir 2½ km, bija ievākusi ap 50 eks., kā arī turpat redzējusi citus sēņotājus griežam šādas bekas. Tātad, nu varam sacīt, ka ļoti nesenā ienācēja no Ziemeļamerikas ir burtiski dažu gadu laikā "iekarojusi" jau Latvijas teritoriju kopumā.

Lai gan īstā sēņošanas sezona pie mums iestājas kaut kad augustā, pirmās beciņas, bērzlapes un gailenes pieticīgai sēņu mērcītei parasti var salasīt jau jūnijā (beciņas - reizēm pat jau kopš maija vidus). Taču šogad gandrīz visa maija un jūnija ārkārtīgajā sausumā šāds sēņošanas sezonas palēnais sākums faktiski izpalika. Kaut cik vērā ņemamā daudzumā šur tur auga vienīgi gailenes (nebūt ne dižas), bet bekas un parastākās ēdamās lapiņsēnes vien retajam palaimējās izņēmuma kārtā uziet pa atsevišķam eksemplāram. Arī citas cepurīšu sēnes - mazāk pazīstamās ēdamās, indīgās vai citādu iemeslu dēļ neēdamās - jūnijā nebija manāmas, izņemot vienīgi tās sausumizturīgākās, kuras mēdz augt nevis uz zemes, bet gan uz koksnes (attēlā), saņemot kaut nedaudz mitruma no tās. Toties, pilnīgi pretēji, šajā pavasarī bija neparasti raženi (un agri!) augušas izmēros iespaidīgās, krāšņās un visai garšīgās sērpiepes. Taču lielum lielais vairākums sēņotāju, tās nepazīstot un neievācot, šo maijā ienākušos izcili bagātīgo "ražu" palaida garām.

Latvijas Dendrologu biedrība par savu Gada koku 2018 ir izraudzījusies sugu, kura, cita starpā, ir gandrīz vai ekskluzīva mājvieta ne vienai vien vizuāli visai iespaidīgai, taču arī ļoti reti sastopamai un tieši tāpēc aizsargājamai piepju sugai, konkrēti, parasto ozolu (Quercus robur). Gan košā zeltpore, gan aknene, gan daivainā čemurene mēdz augt gandrīz vienīgi uz ozolu stumbriem vai pamatnēm; reizēm tur iekārtojas arī retā čemurainā čemurene. Tieši un tikai pie ozoliem aug vēl virkne lapiņsēņu un beku: gan ozolu pienaine, gan apšubekai līdzīgais ozolu lācītis, gan dažas ārkārtīgi retas bekas.

Ik gadu Latvijas Mikologu biedrība, kurā apvienojušies gan profesionāli sēņu pētnieki, gan amatieri un vienkārši interesenti, izraugās savu Gada sēni. Mikologu šāgada izvēle ir milzu apaļpūpēdis (Langermannia gigantea jeb Calvatia gigantea) - ēdamā sēne ar visnotaļ iespaidīgiem izmēriem: kādam Latvijā atrastajam eksemplāram caurmērs esot sasniedzis 55 cm! Tas aug ar barības vielām bagātā augsnē puslīdz atklātās zālainās vietās (parkos, dārzos, kapsētās, mežmalās), kā arī pļavās. Kādreiz tas skaitījās stipri rets, pat aizsargājams, taču mūsdienās ir Latvijā gana parasts, dažkārt aug lielās grupās ar vairākiem desmitiem augļķermeņu katrā. Ēdami ir jauni milzu apaļpūpēži (kamēr mīkstums vēl ir balts); tie ir cepami bez novārīšanas.

Lai arī milzu apaļpūpēdis Latvijā, kā izrādās, nav neparasts, mikologus interesē paplašināt zināšanas par to, kā šī ievērojamā suga "jūtas" mūsu zemē. Tāpēc Mikologu biedrība aicina interesentus ziņot par apaļpūpēžu atradumiem, kā arī mērīt tiem apkārtmēru, lai noskaidrotu šī gada vislielāko pūpēdi. Ziņojumus (ar apliecinošiem foto!) sūtiet Mikologu biedrībai vai vietnei dabasdati.lv (vai arī, ja tā šķistu ērtāk un pierastāk, mūsu vietnei: e-adrese); tie visi nonāks Latvijas mikologu kopienas kopīgajā novērojumu krājumā. No savas puses īpaši aicinām ziņot tad, ja esat uzgājuši ļoti dižu eksemplāru vai arī izcili daudzus vienkopus; ja esat novērojuši ļoti agri vai arī ļoti vēlu sezonā; ja esat pamanījuši kādā, šķiet, sugai galīgi nepiemērotā vietā.

Paziņojums par Gada sēni 2018 šīs ziņas autentiskākajā avotā - Mikologu biedrības vietnē. Tās sadaļu "Gada sēnes" skatiet šeit.

Vietnes sadaļas