Vietnes sadaļas

  

Lapiņsēnes

 

Piepes

 

Vēl citas

Visas bekas
Boletes
 

Bekas ir cepurīšu sēnes, kurām cepurītes apakšā ir sporas saturošie stobriņi (t.i., bekas ir stobriņsēnes); to atveres šķiet kā sīkas poras.
Šajā galerijā ietvertas visas Latvijā droši konstatētās beku sugas (nedaudzas visretākās bez foto, jo tādi šīm sugām Latvijā nav uzņemti).

Balstoties uz pētījumiem molekulārā līmenī, no gandrīz visām plašākajām beku ģintīm (Boletus, Leccinum, Xerocomus) mūsdienās ir izdalīts liels skaits jaunu ģinšu (Butyriboletus, Xerocomellus u.c.), uz kurām ir pārceltas vairākums zināmo beku sugu; attiecīgi ir mainījušies sugu latīniskie nosaukumi (jaunie doti pēc slīpsvītras). Latviskie nosaukumi jaunajām ģintīm un līdz ar to - turp pārceltajām sugām nav izdomāti, tā ka latviski it visas bekas joprojām tiek dēvētas ierastajos vecajos vārdos.

 

Klikšķinot uz galerijas attēla vai sugas nosaukuma, var nokļūt pie sugas ilustrēta apraksta kādā no mūsu vietnēm - fungi.lv vai senes.lv. Pievērsiet uzmanību, ka vietnes fungi.lv sugu aprakstos līdzās galvenajai lappusei ir vēl papildlappuses ar fotoattēliem un skaidrojumiem!

 
Baravikas un
tām radniecīgās
Apšubekas
un bērzubekas
Sviestbekas
(arī priežubeka)
Samtbekas
(arī lāčubeka)
Visvisādas
citādas bekas
Nenoskaid-
rotas bekas

 Latvijā tikai nesen atrastajām beku sugām to galīgās (drošās) konstatēšanas gads ir norādīts attēla paraksta ailē.


 

!

Sugu klāsta jaunākie papildinājumi: nesen konstatētās dzeltenā beka (2023), dobkāta sviestbeka (2022), vārpstkāta beka (2018), dzeltenkāta lācītis (2016).
Attēlu klāsta jaunākie papildinājumi: neīstā bērzubeka; sudrabainā beka; dzīslkāta beka; 2 lācīšu ģints (Leccinum) bekas - brūnā apšubeka un sila lācītis.

 


Baravikas un tām radniecīgās bekas

 Baravikas un pārējās beku ģints (Boletus) sēnes: raganbeka, dzīslkāta beka un citas - gan Latvijā sen zināmās, gan tikai nesen konstatētās 

Cepurīte beku ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa, bet vēlāk polsterveida; pārsvarā ir ar gludu virsu, kuras krāsa dažādam sugām ir stipri atšķirīga. Poras cepurītes apakšpusē visām šīs ģints sēnēm ir sīkas un apaļas, taču diezgan dažādās krāsās, turklāt dažai piespiedumu vietās zilē, citai ne. Kātiņš gandrīz visām ir muciņveidīgs vai vālesveidīgs un pamatā visai gaišs; vairākumam sugu to klāj smalks tīklojums, turpretim dažām citām ir nosēts ar sīkam kontrastējošām pārslām, bet ļoti nedaudzām sugām - viendabīgi gluds. Mīkstums itin visām ir stingrs un gaišs - balts, dzeltenīgs vai tml. - un vienām tāds saglabājas arī griezumā, turpretim citām uzkrītoši zilē. Viena suga (dzīslkāta beka) gan ir vairākos aspektos atšķirīga.

 



Egļu baravika
Boletus edulis
Uz kāta nespilgts tīklojums. Aug pie eglēm u.c. Bieža.
Priežu baravika
Boletus pinophilus
Uz kāta nespilgts tīklojums. Aug pie priedēm. Bieža.
Vasaras (ozolu) baravika
Boletus reticulatus (B.aestivalis)
Uz kāta nespilgts tīklojums. Aug pie ozoliem. Pareta.
 


Foto: Līvija Sproģe

Parastā raganbeka
Boletus luridus / Suillellus luridus
Uz kāta sarkans tīklojums. Griezumā zilē. Ļoti bieža.
Pārslainā beka
Boletus erythropus / Neoboletus erythropus
Uz kāta sarkanas pārslas. Griezumā zilē. Ļoti(?) reta.
Dzeltenā beka
Boletus junquilleus / Neoboletus.erythropus var.junq.
Viscaur spilgti dzeltena. Griezumā zilē. Ārkārtīgi reta.
 



Dzīslkāta beka
Boletus projectellus / Aureoboletus projectellus
Uz kāta izteikts dzīslojums. Pabieža, strauji izplatās.
Sakņkāta beka
Boletus radicans / Caloboletus radicans
Kāts bāli dzeltens, gluds.Griezumā zilē. Rūgta. Pareta.
Resnkāta beka
Boletus calopus / Caloboletus calopus
Uz sarkanā kāta - dzeltens tīklojums. Rūgta. Ļoti reta.
 

Foto: Inita Dāniele

Foto: Normunds Smaļinskis

Melnējošā beka
Boletus pulverulentus / Cyanoboletus pulverulentus
Piespiedumos ļoti strauji zilē, vēlāk nomelnē. Ļoti reta.
Sudrabainā beka
Boletus fechtneri / Butyriboletus fechtneri
Griezumā zilē. Ap kātiņu sarkanīga josla. Ārkārt. reta.
Vārpstkāta beka
Boletus appendiculatus / Butyriboletus appendiculatus
Griezumā, poru piespiedumos lēni zilē. Ārkārtīgi reta.

Izbijušās baraviku sugas, kuras mūsdienās uzskata vairs tikai par egļu baravikas specifiskām formām:


Foto: Kitija Brēdiķe


Bērzu baravika
Boletus betulicola/B.edulis var.betulicola
Atšķiras no pamatvarietātes ar gaišāku cepurīti u.c. niansēm. Aug pie bērziem.
Baltā baravika
Boletus persoonii / B.edulis f.albus
Atšķiras no sugas pamatvarietātes tikai ar cepurītes pilnīgi balto krāsu. Ļoti reta.
Dzeltenā baravika
Boletus venturii / B.edulis f.citrinus
Atšķiras no sugas pamatvarietātes tikai ar cepurītes dzelteno krāsu. Ārkārt.reta.
 
Velna beka
Boletus satanas / Rubroboletus satanas
Ļoti liela, viscaur koša; kāts resns un daudzkrāsains. Ārkārtīgi reta, ja vien patiesi ir Latvijā kaut reizi uzieta.

Par vēl divām Latvijā atrastām, taču joprojām neatpazītām beku ģints sugām sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".


Apšubekas (arī lācīši) un bērzubekas

 Lācīšu ģints (Leccinum) bekas: apšubekas, tām ļoti līdzīgie lācīši, bērzubekas u.c. (ieskaitot Latvijā tikai nesen konstatētās šīs ģints sugas) 

Cepurīte lācīšu ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa (bērzubekām) vai pat gandrīz lodveidīga (apšubekām, tāpat lācīšiem), bet vēlāk polsterveidīga; tās virspuse vairākumam sugu ir tādā vai citā sarkanīgā vai brūnganā tonī, tomēr dažai sugai – gandrīz balta vai arī, tieši pretēji, gandrīz melna. Poras cepurītes apakšpusē visām šīs ģints sēnēm ir apaļas, sīkas un visai gaišās krāsās (baltas, pelēcīgas, dzeltenīgas). Kātiņš visām sugām ir vālesveidīgs (apšubekām un lācīšiem resnāks, bērzubekām tievāks), balts vai gaiši pelēks, taču klāts ar sīkām tumšām (dažai ar baltām) zvīņām. Mīkstums ir balts vai gandrīz balts, sākumā visām puslīdz stingrs un daļai sugu (apšubekām, lācīšiem) tāds saglabājas līdz vecumam, turpretim citām (bērzubekām) vēlāk kļūst mīksts; vienām (bērzubekām) saglabā šo krāsu arī griezumā, bet citām (apšubekām, lācīšiem) - stipri tumsnē.

 



Baltkāta apšubeka
Leccinum albostipitatum
Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie apsēm. Bieža.
Parastā apšubeka
Leccinum aurantiacum
Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie apsēm. Pabieža.
Dzeltenbrūnā apšubeka
Leccinum versipelle (L.testaceoscabrum)
Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie bērziem. Bieža.
 



Brūnā apšubeka
Leccinum duriusculum
Griezumā tumsnē. Aug pie bērziem, apsēm u.c. Reta.
Sila lācītis
Leccinum vulpinum
Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie priedēm. Pareta.
Baltā apšubeka
Leccinum percandidum / L.versipelle f.percandida
Visādi tāda pati kā dzeltenbrūnā, tikai balta un reta.
 



Parastā bērzubeka
Leccinum scabrum
Griezumā krāsu nemaina. Aug pie bērziem. Ļoti bieža.
Raibā bērzubeka
Leccinum variicolor
Kāta pamatne griezumā zilē. Aug pie bērziem. Pareta.
Melnā bērzubeka
Leccinum melaneum (L.roseofractum)
Griezumā krāsu nemaina. Aug pie bērziem. Reta.
 



Purva bērzubeka
Leccinum niveum (L.holopus)
Griezumā krāsu nemaina. Aug pie bērziem. Ļoti bieža.
Neīstā bērzubeka
Leccinum pseudoscabrum / Leccinellum pseudosc.)
Griezumā tumsnē. Aug pie daž. lapukokiem. Ļoti reta?
Dzeltenkāta lācītis
Leccinum crocipodium / Leccinellum crocipodium
Griezumā tumsnē. Aug g/k pie ozoliem. Ārkārtīgi reta.

Izbijušās sugas, kuras mūsdienās uzskata vairs tikai par citu sugu specifiskām formām:



Sarkstošā bērzubeka
Leccinum scabrum f.oxydabile
Griezumā viegli sārtojas. Aug pie bērziem. Ļoti reti.
Ozolu lācītis
Leccinum aurantiacum f.quercinum
Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie ozoliem. Reti.

Par vēl vienu Latvijā atrastu, taču joprojām neatpazītu lācīšu ģints sugu
sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".


Sviestbekas (arī priežubeka un govjubeka)

 Sviestbeku ģints (Suillus) pārstāves: parastā, graudainā un citas, to skaitā - priežu sviestbeka (priežubeka) un govju sviestbeka (govjbeka) 

Cepurīte sviestbeku ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa, bet vēlāk atpletusies; ar gludu virsu, kura mitrumā kļūst gluma (bet ne priežu sviestbekai) un pārsvarā ir dzeltenīgos, brūnganos vai tamlīdzīgos toņos. Poras cepurītes apakšpusē ir nevis īsteni apaļas, bet gan izstieptas; tās lielākoties ir dzeltenīgos vai brūnganos toņos. Kātiņš ir gluds, dažām sugām – ar gredzenu. Mīkstums ir dzeltenīgos toņos un tāds saglabājas arī griezumā (izņemot priežu sviestbeku, kurai mēreni zilē). Viena suga (priežu sviestsbeka), kā redzams, diezgan manāmi atšķiras no citām šīs ģints sugām.

 



Graudainā sviestbeka
Suillus granulatus
Ap kātiņu nav gredzena. Aug pie priedēm. Ļoti bieža.
Parastā sviestbeka
Suillus luteus
Kātiņu apjož gredzens. Aug pie priedēm. Ļoti bieža.
Purva sviestbeka
Suillus flavidus
Kātiņu apjož gredzens. Aug pie priedēm. Visai reta.
 



Zeltainā sviestbeka
Suillus grevillei
Kātuņu apjož gredzens. Aug g/k pie lapeglēm. Pareta.
Lipīgā sviestbeka
Suillus viscidus (S.aeruginascens)
Kātiņu apjož gredzens. Aug vienīgi pie lapeglēm. Reta.
                       Dobkāta sviestbeka                 2022
Boletinus cavipes / Suillus cavipes
Smalki zvīņaina. Aug tikai lapegļu tuvumā. Ārkārt. reta.
 



Priežu sviestbeka (priežubeka)
Suillus variegatus
Griezumā mēreni zilē. Aug zem priedēm. Ļoti bieža.
Govju sviestbeka (govjubeka)
Suillus bovinus
Sīka. Aug zem priedēm, nereti lielos baros. Ļoti bieža.
Gaišā sviestbeka
Suillus placidus
Bez gredzena. Aug pie Veimuta priedēm. Ārkārt. reta.

Par vēl vienu Latvijā it kā atrastu sviestbeku sugu, par kuru tomēr ir nopietnas šaubas, kā arī par vienu neatpazītu
sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".


Samtbekas (arī lāčubeka)

 Samtbeku ģints (Xerocomus) pārstāves: kazu, raibā un citas, t.sk. - lāču samtbeka (lāčubeka) un Latvijā tikai nesen konstatētās samtbekas 

Cepurīte samtbeku ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa, bet vēlāk atpletusies; vairākumā ar samtainu virspusi, kura visbiežāk ir olīvzaļos, brūnos vai sarkanīgos toņos (grubuļainajai samtbekai reizēm pelēki brūna vai gandrīz melna). Poras cepurītes apakšpusē ir neapaļas, dažādos dzeltenos vai dzeltenzaļos toņos. Kātiņš ir bez gredzena. Mīkstums visām ir pamīksts, dzeltenīgos toņos; dažai sugai griezumā vairāk vai mazāk zilē, citai ne.

 



Kazu samtbeka
Xerocomus subtomentosus
Ar samtainu cepurīti zaļganos/brūnganos toņos. Bieža.
Kastaņbrūnā samtbeka
Xerocomus spadiceus (X. ferrugineus)
Ar samtainu cepurīti kastaņbrūnā krāsā. Diezgan reta.
Raibā samtbeka
Xerocomus chrysenteron / Xerocomellus chrysenteron
Cepurīte ar smalku plaisājumu (parasti iesārtu). Bieža.
 



Bifeļādas samtbeka
Xerocomus bubalinus / Hortiboletus bubalinus
Bieži nesamtaina. Specif. krāsojas griezumā. Pabieža.
Sarkanā samtbeka
Xerocomus rubellus / Hortiboletus rubellus
Ar koši sarkanu cepurītes virsu un arī kātiņu. Ļoti reta.
Grubuļainā samtbeka
Xerocomus pruinatus / Xerocomellus pruinatus
Ar grubuļainu un visai tumšu cepurītes virsu. Ļoti reta.
 

Foto: Juris Smaļinskis

Lāču samtbeka (lāčubeka)
Xerocomus badius (Boletus badius) / Imleria badia
Mīkstums stingrs, griezumā nedaudz zilē. Ļoti bieža.
Parazītiskā samtbeka
Xerocomus parasiticus / Pseudoboletus parasiticus
Parazitē uz cietpūpēžiem. Parasti aug grupā. Ļoti reta.

Par vēl vienu Latvijā it kā atrastu samtbeku sugu, par kuru tomēr ir ļoti lielas šaubas, kā arī par vienu neatpazītu
sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".


Visvisādas citādas bekas

 Bekas no mazskaitlīgajām ģintīm - smilšbeku ģints (Gyroporus) un citām: rudzupuķu smilšbeka, žultsbeka, piparbeka, melnā zvīņbeka un tml. 

Cepurītes šo ģinšu sēnēm sākumā ir pusapaļas, bet vēlāk atpletušās; to virspuse dažai ir gluda, citai izteikti samtaina, vēl citai ar lielām zvīņām, bet krāsa variē no dažādiem dzeltenbrūniem toņiem līdz gandrīz melnai. Arī poras cepurītes apakšpusē ir stipri dažādas gan pēc krāsas, gan pēc formas, gan pēc izmēriem. Kātiņi ir bez gredzena, turklāt smilšbekām - sākumā ar kamerām, vēlāk - ar lielu sūkļaini aizpildītu dobumu apakšdaļā. Mīkstums abām smilšbekām ir ciets, taču vienai griezumā ļoti stipri un strauji zilē, bet otrai - nemaz; pārējām krāsu nemaina vai maina mēreni.

 



Rudzupuķu smilšbeka
Gyroporus cyanescens
Griezumā strauji un spēcīgi zilē, vēlāk izbalē. Pareta.
Kastaņu smilšbeka
Gyroporus castaneus
Mīkstums stingrs, griezumā krāsu nemaina. Ļoti reta.
Alkšņu zobiņbeka
Gyrodon lividus
Griezumā zilē, vēlāk brūnē. Aug pie alkšņiem. Pareta.
 


Parastā žultsbeka
Tylopilus felleus
Ar iesārtām porām. Rūgta pat pēc novārīšanas. Bieža.
Piparu rubīnbeka (piparbeka)
Chalciporus piperatus
Sīka, ar sarkanbrūnām porām. Ar piparu garšu. Pareta

Foto: Ilze Priedniece, Luīze Vīksna

Raupjā tumšbeka
Porphyrellus porphyrosporus (P. pseudoscaber)
Viscaur patumša. Ar nejauku smaržu, garšu. Ļoti reta.
Melnā zvīņbeka
Strobilomyces strobilaceus (S. floccopus)
Viscaur klāta ar lielām tumšām zvīņām. Ārkārtīgi reta.


Joprojām nenoskaidrotas bekas

 Bekas, kurām suga nav noteikta, un beku sugas, par kuru klātbūtni Latvijā nav īstas pārliecības. 




Beku ģints sēne Nr.1
Boletus sp.(?) No.1
Beku ģints sēne Nr.2
Boletus sp.(?) No.2
Lācīšu ģints sēne
Leccinum sp.(?)


Samtbeku ģints sēne
Xerocomus sp.(?)
Cepurītes virsmiziņa piespiedumos krāsojas pelēkzila!
Sviestbeku ģints sēne
Suillus sp.(?)
Kātiņa pats pats apakšgals acumirklī kļūst zili melns!

 Vēl viena beka, kas Latvijā atrasta 2014.g. un joprojām nav droši atpazīta, visticamāk, ir pārslainās bekas varietāte.

Zābakotā sviestbeka
Suillus cothurnatus var. hiemalis

Ziemeļamerikas suga, kura vienreiz (1993.g.) šķietami atrasta Latvijā, taču bekai visnotaļ neparastā augtenē - smilšakmens alā (Kocēnu novada Vaidavas pagastā, Patkula alā), turklāt viena vienīga. Tādējādi tā patiesībā varētu būt arī citas, mūsu reģionam parastākas beku sugas anomāls eksemplārs.

Aprikožu samtbeka
Xerocomus armeniacus

Eiropas suga, kura Latvijā it kā atrasta divas reizes, taču laikaposmā, kad vēl nebija kļuvusi pazīstama ārēji līdzīgā un, kā vēlāk izrādījās, pie mums diezgan izplatītā bifeļādas samtbeka. Tādējādi šķiet visai iespējams, ka patiesībā ir bijušas uzietas bifeļādas samtbekas.

Rubīna samtbeka
Xerocomus rubinus (Chalciporus rubinus) / Rubinoboletus rubinus

Eiropas suga, kura it kā atrasta Latvijā vienu reizi (1977.g. pie Lubānas) un pat ierakstīta Sarkanajā grāmatā (1996.g.). Vēlāk šis novērojums atzīts par diezgan nepārliecinošu, un, sastādot Aizsargājamo sugu sarakstu, rubīna samtbeka tajā nav iekļauta (lai arī joprojām tīri formāli skaitās Sarkanajā grāmatā).

 

 

Vietnes sadaļas

 

Titullappuse