Vietnes sadaļas

   www.senes.lv   

Visas bekas

Melnā zvīņbeka
Strobilomyces strobilaceus (syn. Strobilomyces floccopus)
 

Vidēju izmēru beka tumšpelēkos vai brūnganpelēkos toņos, kuru viscaur klāj lielas un biezas zvīņas, bet cepurītes malu un kātiņu sākumā savieno biezs plīvurs, kura paliekas vēlāk redzamas kā neliels gredzens ap kātiņu un bārkstis gar cepurītes malu. Mīkstums balts vai pelēcīgs, griezumā vispirms sārtojas un vēlāk nomelnē. Aug bagātīgās augsnēs lapukoku un jauktos mežos. Neēdama. Ļoti reti sastopama, ierakstīta Sarkanajā grāmatā (1. kategorijā) un iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā.

 

Pirmo reizi Latvijā konstatējis F.E. Štolls 1923. gadā pie Rīgas, Sužos. Pēc tam atrasta 1954. gadā Mazsalacas apkārtnē un 1972. gadā pie Mazgramzdas. 2014. gadā vēlreiz uzieta tajā pašā reģionā, konkrēti, dabas liegumā "Ruņupes ieleja", kā arī mazliet ārpus šī lieguma - Kauliņupes ielejā, turklāt nepieredzēti lielā skaitā - kopumā apmēram 50 eksemplāru (Ilze Priedniece u.c., Andris Maisiņš u.c). 2016. gadā atrasta vēl vienā šī reģiona vietā - birzē uz ziemeļiem no Mazgramzdas (Vents Vīksna).

 

Ja esat puslīdz pārliecināti, ka esat reiz atraduši šādu beku, lūdzu sazinieties ar senes.lv (e-pasts).

 

Šīs bekas uzkrītošākā pazīme ir lielās tumšās zvīņas, kuras klāj gan cepurīti, gan kātu.

Foto ir no atradnes Priekules novadā pie Mazgramzdas, dabas liegumā "Ruņupes ieleja".

Pateicamies Ilzei Priedniecei par šo foto! (Publicēts pēc apstrādes, kas veikta senes.lv.)

Stobriņi ir sākumā balti, tad pelēki, beigās gandrīz melni. Mīkstums griezumā sarkst.

Foto ir no atradnes Priekules novadā uz ziemeļiem no Mazgramzdas, atsevišķā birzītē.

Pateicamies Luīzei Vīksnai par šo foto! (Publicēts pēc apstrādes, kas veikta senes.lv.)

Visas bekas