|
Vidēji liela beka viscaur tumši pelēkbrūnā vai tumšbrūnā krāsā.
Poras cepurītes apakšpusē pieskārumu vietās iekrāsojas zilganzaļas vai melnas.
Mīkstums ir bāli pelēcīgs, griezumā sārtojas vai zilē. Aug skābās augsnēs skujkoku un jauktos mežos.
Visai reti sastopama, ierakstīta Sarkanajā grāmatā (1996.g. versijā)
un iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā. Neēdama netīkamās smaržas un garšas dēļ (lai gan par to ir arī citi viedokļi). |
| |
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis Arnolds Amoliņš 1971. gadā Rīgas apkārtnē, Doles salā.
Līdz mūsdienām uzieta arvien vairāk vietās, g/k Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē. |
| VU |
Latvijas Sarkanajā grāmatā (2026. gada)
suga figurē kā jutīga [precīzāk būtu: vārīga] (Vulnerable) |
VU |
Šī beka izceļas ar nespilgtām, matēti tumšām nokrāsām - gan cepurītes virsmiziņai, gan kātiņam.
Visām šeit atainotajām bekām augšpuse ir vecuma dēļ drusku nozilējusi. Nenozilējušu sk. zemāk.
Jaunai raupjai tumšbekai augšpuse ir tumši pelēkbrūnā vai tumšbrūnā krāsā, bez nozilējuma.
Arī stobriņu atveres (poras) jau kopš paša sākuma ir tumšas, proti, pelēcīgi brūnas.
Pieskārumu vietās tās krāsojas zilganzaļas vai melnas (zemāk, gar cepurītes malu).
Raupjās tumšbekas mīkstums ir bāli pelēcīgs un griezumā vai nu viegli zilē (kā
šeit),
vai arī sārtojas un vēlāk nobrūnē (zemāk).
Šīs lappuses foto ir no atradnes Gaujas nacionālajā parkā, Inčukalna pagasta ziemeļaustrumos un no
atradnes Priekules novada (iekļauts Dienvidkurzemes novadā) Kalētu pagastā, mežaparkā 'Priediens'.
