|
Vidēju izmēru beka (diametrs līdz 12 cm) ar sēra dzeltenu, dažkārt brūnganu cepurīti, kura piespiedumos zilē;
ar sākotnēji tīri dzelteniem, vēlāk zaļgandzelteniem stobriņiem, kuri piespiedumos kļūst zaļganzili (atveres - nozilē);
ar mēreni garu kātiņu cepurītes krāsā, piespiedumos zilējošu; ar koši citrondzeltenu mīkstumu (vien kātiņa pamatnē sarkanīgu),
kurš griezumā vispirms diezgan ātri nozilē, bet pēc tam pamazām viegli nosarkst. Aug rudens pusē pārsvarā zem ozoliem,
krietni retāk - zem nedaudziem citiem lapkokiem, kā arī zem priedēm. Ļoti reti sastopama. Ēdama.
|
|
Pēdējos gados arvien izplatītāks kļūst uzskats, ka dzeltenā beka ir nevis patstāvīga suga, bet gan tikai reta
pārslainās bekas variatāte, kam viscaur dzelteno krāsojumu
izraisa pilnīgs to pigmentu trūkums, kuri piešķir krāšņumu citām pārslainās bekas varietātēm.
Par cik vizuāli tā tomēr stipri atšķiras, mūsu vietnē to atainojam atsevišķi.
|
|
Par pirmo konstatēšanu Latvijā (kādā dārzā) vēl pagājušā gadsimta vidū ziņoja Vilis Lūkins,
taču vēlāk šis novērojums, kurš nebija pienācīgi dokumentēts, tika apšaubīts.
2020. gadā šādu beku Kurzemē uzgāja Līvija Sproģe, tomēr pilnas
pārliecības par sugas klātbūtni nebija līdz 2023. gadam, kad tādu
pašu Vidzemē atrada Māra Kompa un sniedza detālāku informāciju.
Vai novērojums pagājušajā gadsimtā ir šo jauno novērojumu gaismā
tomēr atzīstams par pirmo Latvijā, acīmredzot paliks nenoskaidrots.
|
