 |
 |
 |
||
|
Sakņkāta beka Boletus radicans / Caloboletus radicans |
||||
|
|
|
||
|
Sakņkāta beka Boletus radicans / Caloboletus radicans |
||||
|
Sakņkāta beka ir visai iespaidīgu izmēru sēne: cepurītes diametrs mēdz sasniegt pat 20 cm, kātiņa garums - 14 cm, bet resnums - 7 cm. Cepurītes virsmiziņa ir gaiši brūnpelēka, bieza, sausa un gandrīz vienmēr - vairāk vai mazāk saplaisājusi, reizēm pat ļoti. Poras (stobriņu atveres) ir citrondzeltenas vai zaļganas, iespiedumu vietās diezgan stipri zilē. Kātiņš ir resns (sākumā pat bumbuļveida), citrondzeltens, un parasti tam piemīt neliels, tomēr skaidri izteikts sakņveidīgs pagarinājums. Mīkstums ir gaiši dzeltens un griezumā diezgan spēcīgi zilē. Aug pārsvarā apdzīvoto vietu zālājos zem bērziem, ozoliem, liepām, arī dižskābaržiem u.c., parasti grupā. Ilgu laiku skaitījusies ļoti reta, taču fakt. tāda nav, dažā apdzīvotā vietā ir pat pabieži sastopama. (No pašu novērojumiem un citu personu ziņojumiem mums zināmas vairākas atradnes, kur tā ik gadu aug ievērojamā skaitā vairākas reizes sezonā, kā arī krietns skaits epizodisku atradumu.) Neēdama, jo, līdzīgi žultsbekai, ir un paliek rūgta pat pēc ilgas vārīšanas, turklāt izraisa nopietnus gremošanas traucējumus, resp., ir pat viegli indīga. |
|
Mums zināms par šādām regulāri ražīgām sakņkāta bekas atradnēm: Ērgļos (mūsu pašu u.c. personu novērojumi), trijās vietās Siguldas centrā un divās vietās tās austrumu piepilsētā (mūsu novērojumi), gar Rundāles pils mežaparka ziemeļaustrumu malu (Valdas Ērmanes novērojumi). Par vēl dažām ražīgām atradnēm esam saņēmusi vienreizīgas ziņas, kuras neļauj spriest par ražīguma noturīgumu no sezonas uz sezonu. Esam novērojuši arī vair. epizodiski ražīgas atradnes. |
|
2021. gada augustā sakņkāta beka auga ārkārtīgi raženi un netipiski. Dažās mūsu regulāri apsekotās atradnēs bija vienlaikus novērojami līdz ~90 kompaktās grupās augošu eksemplāru! Tiesa, gandrīz visi bija nelieli, mazi vai pat sīki - acīmredzot sakarā ar barības vielu nepietiekamību tik niecīga izmēra teritorijās. Dažā citā vietā bija izveidojušās jaunas atradnes, kādu tur iepriekš noteikti nebija. Neparasti daudz sakņkāta bekas fotogrāfiju bija atrodamas sociālajos tīklos. |
   |
 |
 |
Sakņkāta bekai cepurītes virsmiziņa ir gaiši brūnpelēka, bieza, sausa un gandrīz vienmēr - vairāk vai mazāk saplaisājusi.
 |
Sakņkāta bekai stobriņu atveres cepurītes apakšpusē ir citrondzeltenas vai zaļganas un iespiedumu vietās gana stipri zilē.
 |
Sakņkāta bekai mīkstums un stobriņi visā garumā griezumu vietās zilē
(taču ne tik strauji un stipri kā rudzupuķu smilšbekai).
Kātiņam parasti ir neliels, tomēr skaidri izteikts sakņveida pagarinājums.
 |
Kātiņš ir īss, resns un blāvi citrondzeltens (un piespiedumu vietās zilē).
Šīs lappuses foto ir no trim ilglaicīgām atradnēm apdzīvotās vietās Vidzemē,
kā arī no tikai 2019. gadā uzietas atradnes pie Vangažu luterāņu baznīcas.
|
|