| |
|
Sīciņa lapiņsēne (cepurītes diametrs 1-2 cm, kātiņa garums 3-6 cm) ar vaskveidīgu konsistenci, ļoti gļotaina,
sākumā visa dažādos zaļos toņos, taču ar laiku arvien vairāk nodzeltējoša (vietām pat sārtojošās),
izņemot vienīgi kātiņa augšgalu, kurš vienmēr saglabājas zaļganīgs. Aug mežos un pļavās rudens pusē.
Ļoti reti sastopama: zināmas tikai sešas atradnes (2023), no kurām ražīga (desmitiem eks. reizē) bijusi viena.
Neēdama.
|
Pajaunai zaļajai stiklenei cepurīte ir vēl puslīdz zaļa, taču vietām sāk dzeltēt,
līdz kļūst pavisam dzeltena, reizēm pat ar iesārtu vai oranžīgu toni.
Lai gan zaļā stiklene ir visumā ļoti reti sastopama sēne, reizēm tā var izaugt pamatīga barā
(tāds gan šajā atradnē ir novērots vienu vienīgu reizi).
Zaļās stiklenes lapiņas ir stipri retas un koši dzeltenas (uz vecumu reizēm pat ar iesārtu nokrāsu - foto pa labi).
Jaunai zaļajai stiklenei cepurītes virsa ir koši zaļa.
(Foto pilnā lielumā
sk. ģints pārskata lappusē.)
Šīs lappuses foto ir no divām atradnēm Gaujas nacionālajā parkā:
no mūsu uzietas Siguldā, senlejas nogāzē pie Kropotkinu kapiem
un kopīgi ar Māri Vilku uzietas atradnes bij. Krimuldas mežaparkā.
* Pēc pirmās atrašanas suga tika latviski nosaukta par zaļo stikleni. Kad pēc ilga laika tā tika uzieta otrreiz,
nosaukums tika izdomāts no jauna, šoreiz - papagaiļu
stiklene (pēc dažu citu valodu parauga). Mūsuprāt, pareizāk tomēr būtu turēties pie sākotnējā nosaukuma,
kurš sugas izskatu raksturo saprotamāk nekā jaunais.
