Latvijas sēnes: visas bekas

Bekas ir cepurīšu sēnes, kurām cepurītes apakšā ir sporas saturošie stobriņi (t.i., bekas ir stobriņsēnes); to atveres šķiet kā sīkas poras.
Šajā galerijā ietvertas visas Latvijā droši konstatētās beku sugas (nedaudzas visretākās bez foto, jo tādi šīm sugām Latvijā nav uzņemti).

Balstoties uz pētījumiem molekulārā līmenī, no gandrīz visām plašākajām beku ģintīm (Boletus, Leccinum, Xerocomus) mūsdienās ir izdalīts liels skaits jaunu ģinšu (Butyriboletus, Xerocomellus u.c.), uz kurām ir pārceltas vairākums zināmo beku sugu; attiecīgi ir mainījušies sugu latīniskie nosaukumi (jaunie doti pēc slīpsvītras). Latviskie nosaukumi jaunajām ģintīm un līdz ar to - turp pārceltajām sugām nav izdomāti, tā ka latviski it visas bekas joprojām tiek dēvētas ierastajos vecajos vārdos.

Klikšķinot uz galerijas attēla vai sugas nosaukuma, var nokļūt pie sugas ilustrēta apraksta kādā no mūsu vietnēm - fungi.lv vai senes.lv. Pievērsiet uzmanību, ka vietnes fungi.lv sugu aprakstos līdzās galvenajai lappusei ir vēl papildlappuses ar fotoattēliem un skaidrojumiem!

Latvijā tikai nesen atrastajām beku sugām to galīgās (drošās) konstatēšanas gads ir norādīts attēla paraksta ailē.

Sugu klāsta jaunākie papildinājumi: nesen konstatētās dzeltenā beka (2023), dobkāta sviestbeka (2022), vārpstkāta beka (2018), dzeltenkāta lācītis (2016).
Attēlu klāsta jaunākie papildinājumi: vārpstkāta beka; neīstā bērzubeka; sudrabainā beka; dzīslkāta beka; 2 lācīšu ģints (Leccinum) bekas - sila lācītis utt.

Baravikas un pārējās beku ģints (Boletus) sēnes: raganbeka, dzīslkāta beka un citas - gan Latvijā sen zināmās, gan tikai nesen konstatētās

Cepurīte beku ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa, bet vēlāk polsterveida; pārsvarā ir ar gludu virsu, kuras krāsa dažādam sugām ir stipri atšķirīga. Poras cepurītes apakšpusē visām šīs ģints sēnēm ir sīkas un apaļas, taču diezgan dažādās krāsās, turklāt dažai piespiedumu vietās zilē, citai ne. Kātiņš gandrīz visām ir muciņveidīgs vai vālesveidīgs un pamatā visai gaišs; vairākumam sugu to klāj smalks tīklojums, turpretim dažām citām ir nosēts ar sīkam kontrastējošām pārslām, bet ļoti nedaudzām sugām - viendabīgi gluds. Mīkstums itin visām ir stingrs un gaišs - balts, dzeltenīgs vai tml. - un vienām tāds saglabājas arī griezumā, turpretim citām uzkrītoši zilē. Viena suga (dzīslkāta beka) gan ir vairākos aspektos atšķirīga.


Egļu baravika Boletus edulis Uz kāta nespilgts tīklojums. Aug pie eglēm u.c. Bieža.	Priežu baravika Boletus pinophilus Uz kāta nespilgts tīklojums. Aug pie priedēm. Bieža.	Vasaras (ozolu) baravika Boletus reticulatus (B.aestivalis) Uz kāta nespilgts tīklojums. Aug pie ozoliem. Pareta.

		Foto: Līvija Sproģe
Parastā raganbeka Boletus luridus / Suillellus luridus Uz kāta sarkans tīklojums. Griezumā zilē. Ļoti bieža.	Pārslainā beka Boletus erythropus / Neoboletus erythropus Uz kāta sarkanas pārslas. Griezumā zilē. Ļoti(?) reta.	Dzeltenā beka Boletus junquilleus / Neoboletus.erythropus var.junq. Viscaur spilgti dzeltena. Griezumā zilē. Ārkārtīgi reta.


Dzīslkāta beka Boletus projectellus / Aureoboletus projectellus Uz kāta izteikts dzīslojums. Pabieža, strauji izplatās.	Sakņkāta beka Boletus radicans / Caloboletus radicans Kāts bāli dzeltens, gluds.Griezumā zilē. Rūgta. Pareta.	Resnkāta beka Boletus calopus / Caloboletus calopus Uz sarkanā kāta - dzeltens tīklojums. Rūgta. Ļoti reta.

	Foto: Inita Dāniele	Foto: Normunds Smaļinskis
Melnējošā beka Boletus pulverulentus / Cyanoboletus pulverulentus Piespiedumos ļoti strauji zilē, vēlāk nomelnē. Ļoti reta.	Sudrabainā beka Boletus fechtneri / Butyriboletus fechtneri Griezumā zilē. Ap kātiņu sarkanīga josla. Ārkārt. reta.	Vārpstkāta beka Boletus appendiculatus / Butyriboletus appendiculatus Griezumā, poru piespiedumos lēni zilē. Ārkārtīgi reta.

Izbijušās baraviku sugas, kuras mūsdienās uzskata vairs tikai par egļu baravikas specifiskām formām:

	Foto: Kitija Brēdiķe
Bērzu baravika Boletus betulicola/B.edulis var.betulicola Atšķiras no pamatvarietātes ar gaišāku cepurīti u.c. niansēm. Aug pie bērziem.	Baltā baravika Boletus persoonii / B.edulis f.albus Atšķiras no sugas pamatvarietātes tikai ar cepurītes pilnīgi balto krāsu. Ļoti reta.	Dzeltenā baravika Boletus venturii / B.edulis f.citrinus Atšķiras no sugas pamatvarietātes tikai ar cepurītes dzelteno krāsu. Ārkārt.reta.

Par vēl divām Latvijā atrastām, taču joprojām neatpazītām beku ģints sugām sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".

Lācīšu ģints (Leccinum) bekas: apšubekas, tām ļoti līdzīgie lācīši, bērzubekas u.c. (ieskaitot Latvijā tikai nesen konstatētās šīs ģints sugas)

Cepurīte lācīšu ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa (bērzubekām) vai pat gandrīz lodveidīga (apšubekām, tāpat lācīšiem), bet vēlāk polsterveidīga; tās virspuse vairākumam sugu ir tādā vai citā sarkanīgā vai brūnganā tonī, tomēr dažai sugai – gandrīz balta vai arī, tieši pretēji, gandrīz melna. Poras cepurītes apakšpusē visām šīs ģints sēnēm ir apaļas, sīkas un visai gaišās krāsās (baltas, pelēcīgas, dzeltenīgas). Kātiņš visām sugām ir vālesveidīgs (apšubekām un lācīšiem resnāks, bērzubekām tievāks), balts vai gaiši pelēks, taču klāts ar sīkām tumšām (dažai ar baltām) zvīņām. Mīkstums ir balts vai gandrīz balts, sākumā visām puslīdz stingrs un daļai sugu (apšubekām, lācīšiem) tāds saglabājas līdz vecumam, turpretim citām (bērzubekām) vēlāk kļūst mīksts; vienām (bērzubekām) saglabā šo krāsu arī griezumā, bet citām (apšubekām, lācīšiem) - stipri tumsnē.


Baltkāta apšubeka Leccinum albostipitatum Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie apsēm. Bieža.	Parastā apšubeka Leccinum aurantiacum Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie apsēm. Pabieža.	Dzeltenbrūnā apšubeka Leccinum versipelle (L.testaceoscabrum) Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie bērziem. Bieža.


Brūnā apšubeka Leccinum duriusculum Griezumā tumsnē. Aug pie bērziem, apsēm u.c. Reta.	Sila lācītis Leccinum vulpinum Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie priedēm. Pareta.	Baltā apšubeka Leccinum percandidum / L.versipelle f.percandida Visādi tāda pati kā dzeltenbrūnā, tikai balta un reta.


Parastā bērzubeka Leccinum scabrum Griezumā krāsu nemaina. Aug pie bērziem. Ļoti bieža.	Raibā bērzubeka Leccinum variicolor Kāta pamatne griezumā zilē. Aug pie bērziem. Pareta.	Melnā bērzubeka Leccinum melaneum (L.roseofractum) Griezumā krāsu nemaina. Aug pie bērziem. Reta.


Purva bērzubeka Leccinum niveum (L.holopus) Griezumā krāsu nemaina. Aug pie bērziem. Ļoti bieža.	Neīstā bērzubeka Leccinum pseudoscabrum / Leccinellum pseudosc.) Griezumā tumsnē. Aug pie daž. lapukokiem. Ļoti reta?	Dzeltenkāta lācītis Leccinum crocipodium / Leccinellum crocipodium Griezumā tumsnē. Aug g/k pie ozoliem. Ārkārtīgi reta.

Izbijušās sugas, kuras mūsdienās uzskata vairs tikai par citu sugu specifiskām formām:

Par vēl vienu Latvijā atrastu, taču joprojām neatpazītu lācīšu ģints sugu
sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".

Sviestbeku ģints (Suillus) pārstāves: parastā, graudainā un citas, to skaitā - priežu sviestbeka (priežubeka) un govju sviestbeka (govjbeka)

Cepurīte sviestbeku ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa, bet vēlāk atpletusies; ar gludu virsu, kura mitrumā kļūst gluma (bet ne priežu sviestbekai) un pārsvarā ir dzeltenīgos, brūnganos vai tamlīdzīgos toņos. Poras cepurītes apakšpusē ir nevis īsteni apaļas, bet gan izstieptas; tās lielākoties ir dzeltenīgos vai brūnganos toņos. Kātiņš ir gluds, dažām sugām – ar gredzenu. Mīkstums ir dzeltenīgos toņos un tāds saglabājas arī griezumā (izņemot priežu sviestbeku, kurai mēreni zilē). Viena suga (priežu sviestsbeka), kā redzams, diezgan manāmi atšķiras no citām šīs ģints sugām.


Graudainā sviestbeka Suillus granulatus Ap kātiņu nav gredzena. Aug pie priedēm. Ļoti bieža.	Parastā sviestbeka Suillus luteus Kātiņu apjož gredzens. Aug pie priedēm. Ļoti bieža.	Purva sviestbeka Suillus flavidus Kātiņu apjož gredzens. Aug pie priedēm. Visai reta.


Zeltainā sviestbeka Suillus grevillei Kātuņu apjož gredzens. Aug g/k pie lapeglēm. Pareta.	Lipīgā sviestbeka Suillus viscidus (S.aeruginascens) Kātiņu apjož gredzens. Aug vienīgi pie lapeglēm. Reta.	Dobkāta sviestbeka 2022 Boletinus cavipes / Suillus cavipes Smalki zvīņaina. Aug tikai lapegļu tuvumā. Ārkārt. reta.


Priežu sviestbeka (priežubeka) Suillus variegatus Griezumā mēreni zilē. Aug zem priedēm. Ļoti bieža.	Govju sviestbeka (govjubeka) Suillus bovinus Sīka. Aug zem priedēm, nereti lielos baros. Ļoti bieža.	Gaišā sviestbeka Suillus placidus Bez gredzena. Aug pie Veimuta priedēm. Ārkārt. reta.

Par vēl vienu Latvijā it kā atrastu sviestbeku sugu, par kuru tomēr ir nopietnas šaubas, kā arī par vienu neatpazītu
sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".

Samtbeku ģints (Xerocomus) pārstāves: kazu, raibā un citas, t.sk. - lāču samtbeka (lāčubeka) un Latvijā tikai nesen konstatētās samtbekas

Cepurīte samtbeku ģints sēnēm sākumā ir pusapaļa, bet vēlāk atpletusies; vairākumā ar samtainu virspusi, kura visbiežāk ir olīvzaļos, brūnos vai sarkanīgos toņos (grubuļainajai samtbekai reizēm pelēki brūna vai gandrīz melna). Poras cepurītes apakšpusē ir neapaļas, dažādos dzeltenos vai dzeltenzaļos toņos. Kātiņš ir bez gredzena. Mīkstums visām ir pamīksts, dzeltenīgos toņos; dažai sugai griezumā vairāk vai mazāk zilē, citai ne.


Kazu samtbeka Xerocomus subtomentosus Ar samtainu cepurīti zaļganos/brūnganos toņos. Bieža.	Kastaņbrūnā samtbeka Xerocomus spadiceus (X. ferrugineus) Ar samtainu cepurīti kastaņbrūnā krāsā. Diezgan reta.	Raibā samtbeka Xerocomus chrysenteron / Xerocomellus chrysenteron Cepurīte ar smalku plaisājumu (parasti iesārtu). Bieža.


Bifeļādas samtbeka Xerocomus bubalinus / Hortiboletus bubalinus Bieži nesamtaina. Specif. krāsojas griezumā. Pabieža.	Sarkanā samtbeka Xerocomus rubellus / Hortiboletus rubellus Ar koši sarkanu cepurītes virsu un arī kātiņu. Ļoti reta.	Grubuļainā samtbeka Xerocomus pruinatus / Xerocomellus pruinatus Ar grubuļainu un visai tumšu cepurītes virsu. Ļoti reta.

	Foto: Juris Smaļinskis
Lāču samtbeka (lāčubeka) Xerocomus badius (Boletus badius) / Imleria badia Mīkstums stingrs, griezumā nedaudz zilē. Ļoti bieža.	Parazītiskā samtbeka Xerocomus parasiticus / Pseudoboletus parasiticus Parazitē uz cietpūpēžiem. Parasti aug grupā. Ļoti reta.

Par vēl vienu Latvijā it kā atrastu samtbeku sugu, par kuru tomēr ir ļoti lielas šaubas, kā arī par vienu neatpazītu
sk. apakšsadaļā "Joprojām nenoskaidrotas bekas".

Bekas no mazskaitlīgajām ģintīm - smilšbeku ģints (Gyroporus) un citām: rudzupuķu smilšbeka, žultsbeka, piparbeka, melnā zvīņbeka un tml.

Cepurītes šo ģinšu sēnēm sākumā ir pusapaļas, bet vēlāk atpletušās; to virspuse dažai ir gluda, citai izteikti samtaina, vēl citai ar lielām zvīņām, bet krāsa variē no dažādiem dzeltenbrūniem toņiem līdz gandrīz melnai. Arī poras cepurītes apakšpusē ir stipri dažādas gan pēc krāsas, gan pēc formas, gan pēc izmēriem. Kātiņi ir bez gredzena, turklāt smilšbekām - sākumā ar kamerām, vēlāk - ar lielu sūkļaini aizpildītu dobumu apakšdaļā. Mīkstums abām smilšbekām ir ciets, taču vienai griezumā ļoti stipri un strauji zilē, bet otrai - nemaz; pārējām krāsu nemaina vai maina mēreni.


Rudzupuķu smilšbeka Gyroporus cyanescens Griezumā strauji un spēcīgi zilē, vēlāk izbalē. Pareta.	Kastaņu smilšbeka Gyroporus castaneus Mīkstums stingrs, griezumā krāsu nemaina. Ļoti reta.	Alkšņu zobiņbeka Gyrodon lividus Griezumā zilē, vēlāk brūnē. Aug pie alkšņiem. Pareta.

	Foto: Ilze Priedniece, Luīze Vīksna
Raupjā tumšbeka Porphyrellus porphyrosporus (P. pseudoscaber) Viscaur patumša. Ar nejauku smaržu, garšu. Ļoti reta.	Melnā zvīņbeka Strobilomyces strobilaceus (S. floccopus) Viscaur klāta ar lielām tumšām zvīņām. Ārkārtīgi reta.

Bekas, kurām suga nav noteikta, un beku sugas, par kuru klātbūtni Latvijā nav īstas pārliecības.

Beka, kas Latvijā atrasta 2013./2014.g. un sākotnēji uzskatīta par nesaprotamas sugas samtbeku, pēc atkārtotas
atrašanas un izpētes 2024.g. atzīta par raganbekas varietāti ar konkrētajai atradnei raksturīgu attīstības anomāliju.

Vēl viena beka, kas Latvijā atrasta 2014.g. un joprojām nav droši atpazīta, visticamāk, ir pārslainās bekas varietāte.

Zābakotā sviestbeka
Suillus cothurnatus var. hiemalis

Ziemeļamerikas suga, kura vienreiz (1993.g.) šķietami atrasta Latvijā, taču bekai visnotaļ neparastā augtenē - smilšakmens alā (Kocēnu novada Vaidavas pagastā, Patkula alā), turklāt viena vienīga. Tādējādi tā patiesībā varētu būt arī citas, mūsu reģionam parastākas beku sugas anomāls eksemplārs.

Aprikožu samtbeka
Xerocomus armeniacus

Eiropas suga, kura Latvijā it kā atrasta divas reizes, taču laikaposmā, kad vēl nebija kļuvusi pazīstama ārēji līdzīgā un, kā vēlāk izrādījās, pie mums diezgan izplatītā bifeļādas samtbeka. Tādējādi šķiet visai iespējams, ka patiesībā ir bijušas uzietas bifeļādas samtbekas.

Rubīna samtbeka
Xerocomus rubinus (Chalciporus rubinus) / Rubinoboletus rubinus

Eiropas suga, kura it kā atrasta Latvijā vienu reizi (1977.g. pie Lubānas) un pat ierakstīta Sarkanajā grāmatā (1996.g.). Vēlāk šis novērojums atzīts par diezgan nepārliecinošu, un, sastādot Aizsargājamo sugu sarakstu, rubīna samtbeka tajā nav iekļauta (lai arī joprojām tīri formāli skaitās Sarkanajā grāmatā).

Vietnes sadaļas	Lapiņsēnes	Piepes	Vēl citas
Visas bekas Boletes


Sarkstošā bērzubeka Leccinum scabrum f.oxydabile Griezumā viegli sārtojas. Aug pie bērziem. Ļoti reti.	Ozolu lācītis Leccinum aurantiacum f.quercinum Griezumā palēnām tumsnē. Aug pie ozoliem. Reti.


Parastā žultsbeka Tylopilus felleus Ar iesārtām porām. Rūgta pat pēc novārīšanas. Bieža.	Piparu rubīnbeka (piparbeka) Chalciporus piperatus Sīka, ar sarkanbrūnām porām. Ar piparu garšu. Pareta


Beku ģints sēne Nr.1 Boletus sp.(?) No.1	Beku ģints sēne Nr.2 Boletus sp.(?) No.2


Lācīšu ģints sēne Leccinum sp.(?) Nosūtīta uz ārzemēm DNS analizēšanai. Atbildes nav.	Sviestbeku ģints sēne Suillus sp.(?) Kātiņa pats pats apakšgals acumirklī kļūst zili melns!