 |
 |
 |
||
| Milzu čemurene | ||||
|
|
|
||
| Milzu čemurene | ||||
| ◄ | Meripilus giganteus (syn. Grifola gigantea) | ► |
|
Īsmūžiga čemurveida piepe, kam augļķermenis sastāv no daudzām mēlesveidīgām pagaiši brūnu toņu cepurītēm, kuru kātiņiem ir kopīga pamatne. Katra cepurīte parasti ir 10-30 cm plata un 1-3 cm bieza; visa čemura platums tipiski ir ½-¾ m robežās, bet reizēm pat pārsniedz veselu metru (skaitļi raksturo sugu kopumā; pie mums līdz šim novēroti stipri mazāki). Poras cepurīšu apakšpusē ir mazas un baltas, taču ievainojumos melnē. Aug rudenī pie ozolu un dižskābaržu, paretam vēl vairāku citu lapkoku un pat dažu skujkoku pamatnēm, arī uz seklām saknēm patālu no stumbra. Latvijā ārkārtīgi reti sastopama: zināms viens vienīgs pietiekami ticams atradums (2024). Pamatojoties uz XX gs. novērojumiem, kuri mūsdienās atzīti par visai nepārliecinošiem vai pat kļūdainiem, ierakstīta Sarkanajā grāmatā (3. kat.), tomēr vēlāk Aizsargājamo sugu sarakstā nav iekļauta. |
|
Pirmo reizi Latvijā šķietami konstatēta 1963. gadā Moricsalā, desmitgadi vēlāk arī divās vietās Gaujas nacionālajā parkā. Tomēr vēlāk šo novērojumu papildu analīze un ievākto paraugu rūpīgāka izpēte parādījusi, ka minētie atradumi ir vai nu visai nepārliecinoši, vai pat nepārprotami kļūdaini, resp., šī suga faktiski nav nemaz konstatēta. Tikai 2024. gada 28. oktobrī Līvija Sproģe bij. Priekules novada Kalētu pagastā uzgājusi eksemplāru, kurš pēc visām makroskopiskajām pazīmēm ir atbilstīgs šai sugai. |
Pēc izmēriem un izskata stipri līdzīgas ir daivainā čemurene un čemurainā čemurene (jeb kātiņpiepe), taču mūsdienās tās ir iekļautas citās ģintīs. |
   |
Milzu čemurenes augļķermeni veido daudzas mēlesveidīgas pagaiši brūnu toņu cepurītes,
kuru kātiņiem ir kopīga pamatne (šeit gan ir slēpta).
Cepurīšu malas ir izteikti gaišākas, bet pavecākiem augļķermeņiem (kuri ir tumšāki)
virzienā uz centru mijas dažāda gaišuma koncentriski loki.
 |
|
 |
Cepurīšu virspuses milzu čemurenei ir klātas ar smalkām mazkontrastējošām zvīņām.
Poras cepurīšu apakšās ir tikko saskatāmas pat tuvumā, jo ir mazas (3-5 gab./mm).
Tās ir apmēram apaļas un tikpat kā tīri baltas, taču piespiedumos ātri vien nomelnē
vai vismaz tumši nobrūnē (tas novērots arī šim eks., tā apliecinot piederību sugai!).
Šīs lappuses foto ir no sugas vienīgās zināmās atradnes - bij. Priekules novada Kalētu pagastā.
Augļķermenis bijis uz nedzīva ozola, apm. trīs decimetrus plats, uz pusi mazāk dziļš un augsts.
Pateicamies Līvijai Sproģei par fotogrāfijas oriģinālu,
no kura izgatavotas visas trīs ilustrācijas!
|
|