| |
|
Neliela (vai pat maza - diametrs 1½-7 cm)
un sīksta lapiņsēne ar piltuvveidīgu cepurīti, kura ir baltā vai krēmkrāsā ar tumši brūnām šķiedrainām zvīņām
(sākumā, kad zvīņas pilnībā klāj vēl neatpletušos cepurīti, tā it visa ir tumšbrūna);
gar kātiņu nolaidenām baltām vai krēmkrāsas lapiņām; ar pastrupu, nereti saliektu kātiņu baltā krāsā,
kuru sākumā klāj tādas pašas zvīņas kā cepurīti. Aug maijājūnijā (epizodiski - arī jūlijāaugustā)
daudzskaitlīgās ciešās grupās uz nedzīvas un regulāri izmirkstošas lapkoku koksnes - dažāda lieluma kritalām,
dažkārt arī siekstām vai celmiem, bet izņēmuma kārtā - uz stumbeņiem vai celmiem ne tik slapjās vietās.
Sastopamība Latvijā ir ļoti nevienmērīga: Gaujas vecupēs un pašā upē - dažos īsos posmos vien jau ~20 atradņu,
pārsvarā ar daudziem desmitiem vai simtiem eks. katrā (vienā atradnē sugai ļoti labvēlīgā gadā vairāk nekā 1600 eks.!),
turpretī visā pārējā valsts teritorijā - tikai nedaudzas atradnes ar vidēji pārdesmit vai mazāk eks. katrā
(resp., tur ir ļoti reta). Neēdama sīkstuma un rūgtuma dēļ (izņemot ļoti jaunus un mazus augļķermeņus,
kurus savukārt ir grūti savākt patēriņam pietiekamā daudzumā).
Piezīme.
Vietnē latvijasdaba.lv norādītā augtene (uz skujkoku kritalām), sastopamības periods (VII-X),
daļēji - arī izmēri (4-10 cm) ir kļūdaini, novērojumiem neatbilstoši.
|
| |
|
Pirmo reizi Latvijā pamanījusi Digna Pilāte 1995. gadā Daugavpils novada Naujenes pagastā uz vītola kritalas,
kurai mēdz pāri skaloties strauts; sugu noteikusi klātesošā Inita Dāniele.
Otro atradni konstatējis Edgars Mūkins 2010. gadā Siguldā uz dīķī dreifējoša bluķa; tā novērota regulāri ražojam jau 15 gadu ilgumā.
2019. gadā Laima Birziņa uzgājusi vairākas ārkārtīgi ražīgas atradnes Gaujas vecupēs pie Ādažiem:
uz mirkstošām, krasta dubļos iegrimušām vai nesen sausumā nonākušām kritalām - kopumā tūkstošiem eks.!
Kopš 2017. gada virkne ražīgu atradņu uzietas arī cituviet: Gaujā un tās vecupēs pie Murjāņiem, Siguldas, Valkas
(Edgars Mūkins, Fanija Šitca, Astra Kalve); Zemgales dienvidos uz lāmās un peļķēs mirkstošām sīkām kritalām (Valda Ērmane);
pa kādai atsevišķai (t.sk. sausākās vietās) vēl nedaudzos reģionos.
|
Tīģeru sīkstenes aug uz slapjas lapkoku koksnes, piemēram, uz attekā pusiegrimušas siekstas,
palu laikā vēl vairāk izmirkušas (nobildētas 27. maijā).
Visvairāk tīģeru sīkstenes aug uz kritalām, kuras peld vecupēs,
atrodas krasta dubļos vai pēc paliem jau nonākušas sausumā (nobildētas 15. maijā).
Reizēm tīģeru sīkstenes
aug uz brīvi peldošām kritalām. Šādi ir novērotas gan dīķī (šeit,
nobildētas 5. maijā); gan upē (Gaujā), gan
pie jūras krasta.
Stingri ņemot, tīģeru sīksteņu augšanas periodā šis bluķis parasti nepeld: ir uzsēdies uz grunts.
Tas mēdz dreifēt agrā pavasarī, kad ūdens līmeni ir pacēlis kūstošais sniegs.
Tīģeru sīkstenes nereti aug ļoti ciešās grupās (bet ne vienmēr!).
To cepurītēm uz baltās vai krēmkrāsas virsas ir šķiedrveidīgas tumšbrūnas zvīņas.
Kamēr sēne vēl ir jauna un neatpletusies, zvīņas ir tik cieši viena pie otras,
ka tumšbrūna ir visa cepurītes virsa (sk. grupas kreiso apakšējo stūri).
Tīģeru sīkstenes cepurītei gan augšpusē, gan apakšpusē ir piltuvveidīga forma.
Lapiņas ir gar kātiņu nolaidenas un, kā jau sīkstenēm, smalki izrobotas
(sk. attēlu pa labi, kreisajā malā). Kātiņš ir paīss un bieži vien
(ja sēne augusi uz nelīmeniskas virsmas) saliekts, sākumā zvīņu klāts tāpat kā cepurīte.
Šīs lappuses foto ir no mūsu uzietām atradnēm pie Murjāņiem (Gaujas attekā) un Siguldā (pils dīķī),
kā arī no Laimas Birziņas uzietas atradnes Ādažu nomalē (Gaujas vecupē).
