| |
|
Daudzgadīga klājeniska vai no koksnes atliekta piepe tumšbrūnā vai tumši pelēkbrūnā krāsā, kura aug uz vecām skujkoku
(parasti egļu) kritalām. Augļķermenis iekšienē ir neviendabīgs - ar gaišāku korķainas konsistences slāni blakus porām,
ar tumšāku un blīvāku slāni attālāk no tām un ar plānu tumšu kārtiņu starp tiem (griezumā izskatās kā smalka melna līnija).
Skaitījusies ļoti reti sastopama, iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā,
taču mūsdienās zināmo atradņu skaits ir krasi pieaudzis un joprojām turpina strauji augt.
|
| |
|
Kur, kad un kurš pirmo reizi konstatējis Latvijā, neesam ievākuši info.
Mūsdienās zināmo atradņu skaits jau pārsniedzis simtu (neskaitot tās, kas nākušas klāt t.s. Dabas skaitīšanas rezultatā).
Visvairāk atradņu ir Gaujas nacionālajā parkā un tā tuvumā, toties joslā gar valsts dienvidu robežu ir burtiski tikai dažas
(Dienvidlatgalē nav vispār).
|
Melnsvītras cietpiepe visbiežāk ir daļēji atliekta no koksnes, veidojot šauru,
gar kritalu izstieptu "cepurīti", kam gar malu ir gaišs valnītis (arī
zemāk).
Taču nereti šīs piepes augļķermeņi pieņem arī dažādas citas formas.
Abi foto ir uzņemti nelabvēlīgā apgaismojumā un ar kļūdainiem fotoaparāta uzstādījumiem.
Tādēļ pat ar rūpīgu pēcapstrādi nav izdevies precīzi atjaunot dabiskos krāsu toņus.
Poras augļķermeņa apakšpusē melnsvītras cietpiepei ir visai sīkas, tipiski 5-6 gab./mm.
Šīs lappuses foto no atradnēm Moricsalas rezervātā,
kā arī Gaujas nacionālajā parkā pie Vildogas upītes.
Pateicamies Ivaram Leimanim, kurš norādīja
mūsu fotogrāfam atradni pie Vildogas upītes!
