Latvijas sēnes - parastā bisīte

Prāva (caurmērs nereti 10 cm) askusēne ar neregulāras, tomēr puslīdz ieapaļas formas cepurīti dažādos tumšbrūnos toņos, smalki smadzeņveidā sakrokotu; ar īsu un paresnu baltganu kātiņu; gan cepurītē, gan kātiņā izteikti doba; viscaur trausla. Aug aprīlī–maijā sausos smilšainos mežos (visvairāk zem priedēm), pastiprināti - meža ceļu un uzartu stigu malās, bet īpaši bagātīgi - izcirtumos, kur mēdz izveidot prāvas ciešas grupas. Ļoti bieži sastopama. Bez pamatīgas termiskās apstrādes ir nopietni indīga, tomēr pēc pareizi veiktām manipulācijām kļūst ēdama (sk. zemāk). Sākotnējais indīgums variē atkarībā no reģiona un augšanas apstākļiem, tomēr apgalvojums, ka dažā reģionā esot pilnīgi neindīga, ir nepamatots.

Tautā bisītes bieži dēvē par "murķeļiem", taču patiesībā šis aizguvums no vācu Morchel oriģinālvalodā nozīmē lāčpurnu (bisīte vāciski ir Lorchel). Par cik jēdziena "murķelis" neviennozīmīgā izpratne var izraisīt veselībai bīstamus pārpratumus, drošāk būtu no šī aizgūtā vārda vispār atteikties!

2020. gadā, kad meteoroloģiskā ziema faktiski tā arī neiestājās, pirmais parastās bisītes aizmetnis, lai arī gaužām sīks, bija novērots jau 24. janvārī (Sergejs Vedjanovs).

Parastās bisītes cepurīte ir smadzeņveidīgi sakrokota, dažreiz smalkāk, citreiz rupjāk. Cepurītes krāsa ar tumšbrūna vai kastaņbrūna, dažkārt
ar nedaudz sarkanīgu ietonējumu (pa kreisi), citkārt ar violetu nokrāsu (sk. ģints lappusē), bet reizēm - pat gandrīz melna (īpaši uz vecumu).

Parastās bisītes cepurīte ir izteikti doba, tās iekšpuse ir balta vai arī bālā krēmkrāsā. Kātiņš arī ir dobs, šķērsgriezumā tam ir sakrokota forma;
šī krokojuma dēļ kātiņa dobums var būt sadalījies vairākos, īpaši lejasgalā.

Atbilde ir: gan indīgas, gan ēdamas! No vienas puses, parastās un, iespējams, arī dižās bisītes ir izteikti indīgas: pasaulē reģistrēti pat letāli iznākumi. No otras puses, šo sēņu toksīns (giromitrīns), pretēji daudzu citu sēņu toksīniem, karstumā+slapjumā noārdās, un tā indīgās atliekas izvadās no sēnes. Tādējādi pēc pareizas termiskās apstrādes (vārot!) bisīte kļūst ēdama. Taču jārēķinās, ka apstrādes procesa pārkāpšana paviršības vai nejaušības dēļ var izraisīt nopietnu saindēšanos. Tādēļ pavasarī augošo bisīšu ievākšana un lietošana uzturā tomēr ir saistīta ar risku, no kura labāk būtu izvairīties.

Drošas termiskās apstrādes process, kuru, atsaucoties uz prof. Perti Heinonenu (Somija), savā grāmatā "Sēnes ir visur" izklāsta Edgars Vimba, ir šāds:
● bisītes jānovāra 10 minūtes lielākā ūdens daudzumā (un labi ventilētā telpā, lai nesaelpotos indīgos izgarojumus);
● novārījuma ūdens jānolej un sēnes kārtīgi jānoskalo ar aukstu tekošu ūdeni;
● vēlreiz jānovāra 10 minūtes, ūdens atkal jānolej un sēnes vēlreiz jānoskalo.
Ļoti līdzīgi rīkojās arī senes.lv veidotāji, kad vēlējās pārliecināties, kā garšo parastā un dižā bisīte, un abas salīdzināt. Tomēr ikdienā no tām atturas! Lai toksīna (giromitrīna) noārdīšanās un izvadīšanās no sēnēm uzsāktos vēl pirms vārīšanas, dažkārt bisītes ilgstoši kaltē (pat pusgadu) vaļējā traukā. Bisītes tikai cepot bez iepriekšējas novārīšanas, toksīna noārdīšanās un izvadīšanās norit daudz neefektīvāk, tā ka risks saindēties iznāk visai augsts.

Parastā bisīte aug pārsvarā sausos smilšainos priežu mežos (it īpaši - šādu mežu izcirtumos).

Lai arī pats īstākais bisīšu laiks parasti ir aprīļa otrā puse, aizkavējušos pavasaros gana jaunus eksemplārus gadās sastapt arī maijā (šeit: 10. maijā).

Bieži vien dažu parasto bisīti var atrast arī maija otrajā pusē, taču tad tā parasti ir jau sākusi novecot - nobirusi ar sporām un tml. (šeit: 17. maijā).

Mūsu fotohronikas attēli ar parastajām bisītēm dažādos gados un dažādās atradnēs, kuri agrāk bija apskatāmi šeit, ir pārcelti uz atsevišķu lappusi.

◄		Gyromitra esculenta	Dižā bisīte	►

Vietnes sadaļas				Citādās
Parastā bisīte