|
Sīkā zemeszvaigzne, līdzīgi pārējām zemeszvaigznēm, ir kā neliels pūpēdis ar papildu ārējo apvalku,
kurš plīstot un atveroties sadalās daivās, tā piešķirdams šai sēnei zvaigžņveidīgu izskatu. 1996. gada
Sarkanajā grāmatā un Aizsargājamo sugu sarakstā iekļautā sīkā zemeszvaigzne patiesi ir
viena no vissīkākajām Latvijā sastopamajām: tās augļķermeņa caurmērs starp daivu galiem, parasti ir 1½-2½ cm (paretam 1-3 cm) robežās.
Sugas uzkrītošākās pazīmes: mazie izmēri, olveidīgais iekšējais apvalks ar smalki škiedraino sporu izplūdes aptveri,
ko norobežo neliels pakāpiens; kamēr apvalks svaigs, tas nokaisīts ar sīkiem baltiem kristāliņiem (skābeņskābo kalciju).
Aug rudens pusē gan skujkoku mežos (īpaši kāpās), gan lapkoku mežos, tipiski - nelielās retinātās grupās;
sīkstās konsistences dēļ saglabājas līdz pavasarim (taču bez skābeņskābā kalcija kristāliņiem).
|
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis F.E. Štolls 1915. gadā Rīgā (Nordeķos). Vēlāk atrasta vēl vairāk nekā divos desmitos vietu,
no kurām vairākums ir valsts centrālajā daļā, t.sk. turpat Rīgā, vienīgi pilsētas citās nomalēs (Vakarbuļļos, Bišumuižā),
bet samērā nedaudzas - valsts perifērijā (pie Mērniekiem, Akmeņraga, Žīguriem, Engures u.c.).
|
