|
Sīkā zemeszvaigzne, līdzīgi pārējām zemeszvaigznēm, ir kā neliels pūpēdis ar papildu ārējo apvalku,
kurš plīstot un atveroties sadalās daivās, tā piešķirdams šai sēnei zvaigžņveidīgu izskatu.
Sarkanajā grāmatā un Aizsargājamo sugu sarakstā iekļautā
sīkā zemeszvaigzne patiesi ir viena no vissīkākajām Latvijā sastopamajām zemeszvaigznēm:
augļķermeņa caurmērs starp daivu galiem, parasti ir 1½-2½ cm (paretam 1-3 cm) robežās.
Sugas uzkrītošākās pazīmes: mazie izmēri, olveidīgais iekšējais apvalks ar smalki škiedraino sporu izplūdes aptveri,
ko norobežo neliels pakāpiens; kamēr apvalks svaigs, tas nokaisīts ar sīkiem baltiem kristāliņiem (skābeņskābo kalciju).
Aug rudens pusē gan skujkoku mežos (īpaši kāpās), gan lapkoku mežos, tipiski - nelielās retinātās grupās;
sīkstās konsistences dēļ saglabājas līdz pavasarim (taču bez skābeņskābā kalcija kristāliņiem).
|
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis F.E. Štolls 1915. gadā Rīgā (Nordeķos).
Vēlāk atrasta vēl apmēram desmit vai nedaudz lielākā skaitā vietu,
no kurām vairākums ir izkaisītas pa valsts teritoriju (pie Mērniekiem, Akmeņraga, Žīguriem, Engures u.c.),
bet nedaudzas atrodas turpat Rīgā, vienīgi pilsētas citās nomalēs (Vakarbuļļos, Bišumuižā).
|
