Zemestauki sākotnēji ir olveidīgi; tad no "zemesolas"
visai ātri (pāris stundās) izaug garš "kāts", kuram galotni klāj lipīga un smirdīga masa (gleba).
Smirdoņa pievielina mušas un līķvaboles, kuras, aplipušas ar glebu, izplata tajā esošās sporas.
Latvijā ir droši konstatētas divas zemestauku sugas. Vismaz biežāk sastopamajai sugai "olas"
ir ēdamas (jēlas - salātos); tām arī piemīt dažas ārstnieciskas īpašības (kuras gan nereti tiek pārspīlētas).
Mutīnes atšķiras no zemestaukiem būtībā tikai ar niansēm (vizuāli -
ar mazākiem izmēriem un košāku krāsojumu). Latvijā konstatētas divas mutīņu sugas. Viena šeit ieviesusies
20. gadsimta vidū, otra varbūtīgi konstatēta 1997. gadā, bet pārliecinoši - 2021. gadā. "Olas",
domājams, ir ēdamas.
Tausteklenes* pēc to vispārējās uzbūves, attīstības etapiem un
sporu izplatīšanas veida ir analoģiskas zemestaukiem, taču viena vienkārša "kāta" vietā tām ir vai nu vairāki atsevišķi
"taustekļi", vai arī ieapaļš telpisks režģis no savā starpā sarežģīti savienotiem taustekļveida posmiem.
Latvijā ir droši konstatēta tikai viena šīs ģints suga (2019. gadā), bet kādai citai ir zināms viens vienīgs
varbūtēji ticams novērojums (18. gadsimta beigās!).
* Agrākais ģints nosaukums "tīklenes" ir pēc senes.lv ierosinājuma nomainīts uz
"tausteklenes", lai labāk atbilstu vienīgās mūsdienu Latvijā sastopamās sugas izskatam.
|