Vēdekļa sārtaine |
Rhodotus palmatus |
Neliela (diametrs 410 cm) gumijveidīgas konsistences lapiņsēne ar gļotainu cepurīti spilgti persiksārtos vai oranžos toņos; ar sākumā baltām, tad sārtām lapiņām; ar samērā īsu, izteikti līku un ekscentriski novietotu kātiņu apmēram cepurītes krāsā. Cepurītes gļotainais virsslānis ir caurspīdīgs, smalki krunkains, jauniem augļķermenim to noklāj gaišs tīklojums ar dažus milimetrus lielām acīm, bet uz sēnes kātiņa mēdz veidoties oranžsarkana šķidruma pilieniņi. Aug no augusta līdz novembrim pa vienai vai čemuros un mazās grupās uz vecām, bez mizas palikušām gobu un vīksnu kritalām. Atradnes uz nelielām kritalām vai īsiem to nogriežņiem ātri izzūd, izsīkstot barības vielām vai koksnei tiekot aizvāktai. Skaitās ļoti reti sastopama, savulaik iekļauta Sarkanajā grāmatā (1. kategorijā) un Aizsargājamo sugu sarakstā. Mūsdienu novērojumi gan vedina domāt, ka faktiski nebūt nav tik reta, vismaz ne Gaujas nacionālajā parkā (sk. zemāk). Domājams, neēdama (rūgtuma un gumijveidīgās konsistences dēļ). Toties ir izcili skaista! |
Pirmo reizi Latvijā konstatējusi Inita Dāniele (Avota) 1991. gadā Siguldā. Līdz 2000. gadam vēl vairākas reizes manīta dažādās vietās Gaujas nacionālajā parkā, taču tikai vienreiz būtiski ārpus tā (Aizkraukles apkārtnē, 1995). Kopš 2011. gada zināmo atradņu skaits sācis strauji augt, nospiedošā pārsvarā - Gaujas nacionālā parka teritorijā, pirmām kārtām Siguldas pilsētas zaļajā zonā un pilsētas tuvākajā apkārtnē, kur līdz 2024. gada sezonas beigām bija konstatēti vairāki desmiti atradņu (Edgars Mūkins, Ivars Leimanis, Julita Kluša u.c.), otrām kārtām - Drabešu pagastā, kur pamanīts apmēram ducis atradņu (Ainārs Valdovskis, Edgars Mūkins u.c). Ārpus šīm divām teritorijām konstatēta vēl dažviet Vidzemē (Inguna Riževa, pēc tam arī citi) un dažviet Kurzemē (Benita Kološuka, pēc tam arī citi). Zemgalē un Latgalē neviena atradne vēl nav uzieta. |
♦ ♦ ♦ Latvijas Mikologu biedrības Gada sēne 2012 ♦ ♦ ♦
Augļķermeņu kopskata foto | Augļķermeņu augšpušu foto | Augļķermeņu apakšpušu foto | Foto no dažādām atradnēm |
Vēdekļa sārtaines aug pa vienai vai čemuros un mazās grupās uz vecām, bez mizas palikušām gobu un vīksnu kritalām, pārsvarā rudenī, reti vasarā.
(Pelēkā sēne vidū ir parastā ausaine, mazās klājeniskās violetpelēkās - latviski vēl nenodēvētas koksnenes, melnās - kādas ksilāriju dzimtas sēnes.)
Jaunu vēdekļa sārtaiņu cepurītes noklāj gaišs tīklojums ar dažus milimetrus lielām acīm, bet uz kātiņa mēdz veidoties oranžsarkana šķidruma pilieniņi.
|
Vēdekļa sārtaiņu čemuros bieži ir redzami sīciņi tā arī neattīstījušies augļķermeņu aizmetņi. Augļķermeņu + aizmetņu kopskaits var sniegties desmitos.
Šīs lappuses foto ir no atradnes Gaujas nacionālajā parkā, senlejas kreisajā nogāzē apm. zem Siguldas pilsētas kapiem, par kuru vietnē dabasdati.lv bija ziņojis Ivars Leimanis.
Augļķermeņu kopskata foto | Augļķermeņu augšpušu foto | Augļķermeņu apakšpušu foto | Foto no dažādām atradnēm |
◄ | ► |