Vietnes sadaļas

Visas bekas

Dzīslkāta beka: atradumu hronika Latvijā

Boletus projectellus

Kopš dzīslkāta bekas pirmās konstatēšanas Latvijā (2013. gadā) šī suga mūsu zemē kļuvusi jau pavisam parasta, ir daudzu sēņotāju iecienīta. Tāpēc tik detalizētai šīs sugas atradumu hronikai it kā vairs nebūtu būtiskas nozīmes. Tomēr, ja reiz pirmajos gados pēc konstatēšanas tā ir mērķtiecīgi uzturēta, neredzam arī iemeslu tās izdzēšanai!

 

2013. gada septembrī šādas bekas tika uzietas vairākviet Latvijas jūras piekrastē un atnestas uz Latvijas Dabas muzeja sēņu izstādi, kur Edgars Mūkins tās atpazina kā piederīgas šai sugai. Vairākums konkrēti zināmo atradumu bija Rīgas tuvumā Vidzemes jūrmalā: vairākviet ap Kalngali, starp Garciemu/Garupi, pie Gaujas vasarnīcu ciemata (vesels bariņš). Viens atradums fiksēts Jūrmalā, Lielupē, vēl cits - pie Miķeļtorņa. Visi šie atradumi bija jūras tiešā tuvumā, sākot ar ~100 m un beidzot ar <1 km no krasta līnijas. Mums zināmie atradēji teica, ka redzējuši vairākus bekas eksemplārus vēl citu sēņotāju grozos, kā arī nogrieztus un pamestus turpat mežā. Šo atradēju aptauja ļāva secināt, ka kopumā 2013. gada septembrī sēņotāji ir uzgājuši vismaz dažus desmitus šīs beku sugas eksemplāru. Gadu vēlāk mūsu vietne saņēma fotodokumentētu ziņu par ~20 eksemplāru atrašanu jau 2013. gada augustā, kā arī ziņu (diemžēl bez fotogrāfiska apliecinājuma) par 3 eksemplāru atrašanu vēl divus gadus agrāk - 2011. gadā.

 

2014. gadā Dabas muzejs un mūsu vietne saņēma desmitiem ziņojumu, lielajā vairākumā - fotodokumentētu vai ar paraugiem, par atradumiem gar tikpat kā visu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, sākot ar Bernātu apkārtni un beidzot ar Tūjas apkārtni (uz ziemeļiem). Lielākais ziņojumu skaits joprojām bija par atradumiem Vidzemes jūrmalā - no Vecāķiem līdz Saulkrastiem; to, vismaz daļēji, varētu izskaidrot ar šīs piejūras zonas blīvāko apdzīvotību un lielo apmeklētību no sēņotāju puses. Bekas bija uzietas arī Rīgas teritorijā (Bolderājā) un mazliet tālāk iekšzemē no tās. Pārliecinošā vairākumā gadījumu dzīslkāta bekas bija atrastas nelielās grupās ne tālāk kā ~1 km no krasta, retāk - nedaudzus kilometrus iekšzemē. Taču trijos gadījumos beku grupas (viena ~50 eks.!) atradās 25-50 km no jūras (Jelgavas, Dobeles, Kuldīgas novados). Bija ziņa arī par atradumu >100 km no jūras, bet tai trūka apstiprinājuma.

 

2015. gadā atkal tika saņemti ziņojumi par šīs sugas novērojumiem gan jau iepriekš zināmajās, gan jaunās vietās. Tie liecināja par augļķermeņu skaita krasu pieaugumu (par spīti ilgstošajam sausumam). Vienā no pašām pirmajām zināmajām atradnēm pie Gaujas grīvas kādreizējo dažu eksemplāru vietā bija izauguši vismaz daudzi desmiti (jau stipri plašākā teritorijā), bagātīgajā iekšzemes atradnē Dobeles novadā dzīslkāta beku skaits bija dubultojies, tā pārsniegdams 100 eks., bet pirmo reizi pamanītā piekrastes atradnē Tārgales pagastā eksemplāru bija tuvu 300!

 

2016. gada sezonā atkal tika saņemti ziņojumi, t.sk. par ražīgu atradni izstrādātā kūdras purvā Salaspils novadā.

 

2017. gada sezonā atkal tika saņemti ziņojumi, t.sk. par atradni kūdras purvā Olaines novadā pie Stūnīšu ezera.

 

2018. gada sezonā pienāca ziņojumi par ļoti lielām grupām piekrastes zonā (kādā atradnē vienā dienā - 5 grozi!), kā arī par pirmo novērojumu ļoti tālu iekšzemē - dažus km no Daugavpils ziemeļu robežas, t.i., 195 km no jūras.

 

2019. gada sezonā pirmā ziņa (sociālajā tīklā Facebook) par dzīslkāta beku atrašanu parādījas ļoti agri: 10. jūlijā. Vēlāk jūlijā sekoja ziņojumi par bagātīgiem atradumiem gan piejūrā, gan mēreni attālu no jūras, gan pie Daugavpils.

 

2020. gada sezonā piejūrā uzieto dzīslkāta beku daudzums turpinaja augt un augt, vienā piegājienā ievākto eks. skaitam reizēm iesniedzoties pat simtos; arvien lielākā daudzumā tā tika piedāvāta tirgos. Turpinājās arī šīs sugas ieviešanās atstatāk no piejūras: pirmoreiz uzieta pie Garkalnes un Inčukalna, kā arī dziļi iekšzemē - pie Rēzeknes.

 

Šī hronika pamatojas uz atradēju ziņojumiem mūsu vietnei, Latvijas Dabas muzejam, Latvijas Mikologu biedrībai, vietnei dabasdati.lv, ierakstiem sociālajos tīklos un pašu atradumiem.

© Edgars Mūkins 2014-2020

 
 Atpakaļ