|
Suņu mutīnei, tāpat kā citu ģinšu zemestaukiem, no sākotnējās "olas" strauji izaug garš kāts,
kura galotni klāj lipīga un smirdīga masa (gleba), kas pievilina mušas, tā nodrošinot sēnes sporu izplatīšanu.
Suņu mutīnes dzeltenīgais (vai bāli oranžais) kāts tipiski ir ~10 cm garš un 1-1¼ cm resns.
Kāta galotne ir oranža (turpretim Ravenela mutīnei,
kura Latvijā ieviesās XX gs. vidū, - aveņsarkana), bet galotni klājošā gleba - tumši olīvbrūna.
Aug dabiskā, nepārveidotā vidē - gan skujkoku, gan lapkoku mežos. Ārkārtīgi reti sastopama:
ir tikai trīs ticami novērojumi. Iespējams, ka ir ēdama.
|
|
Par suņu mutīnes atrašanu Latvijā tika vairākkārt ziņots XX gs. otrās puses sākumā,
taču toreiz suga bija noteikta kļūdaini: patiesībā visas sastaptās bija Ravenela mutīnes.
1997. gadā Slīteres Zilajos kalnos Inita Dāniele uzgāja ticamu sugas eksemplāru,
tomēr dažādu iemeslu dēļ šis novērojums tolaik netika atzīts par pietiekami pārliecinošu.
2021. gadā Dunalkas apkārtnē Sergejs Vedjanovs ievāca eksemplāru, kura piederību sugai
turpat uz vietas vienprātīgi apstiprināja trīs eksperti no Dabas muzeja un senes.lv.
2024. gada jūlijā Miks Rieksts Hofmanis uzgāja vairākus eksemplārus pie Slīteres bākas
(t.i., tajā pat reģionā, kur bija pirmais atradums, netieši padarot vēl ticamāku arī to).
|
