|
Ļoti liela (caurmērs, pēc dažādiem datiem, līdz 20 vai 25 cm)
askusēne ar rupji grubuļainu un ļoti plānu kupolveida cepurīti olīvbrūnā, pelēkbrūnā vai brūnā krāsā un samērā īsu,
caurcaurēm dzīslainu kātiņu sārti violetā krāsā, kura pie pamatnes ir koša, bet uz augšpusi kļūst arvien blāvāka.
Cepurītes iekšpuse gandrīz balta, ar lielām ribām, kuras cepurītes vidusdaļā pakāpeniski pāriet kātiņa dzīslās,
un sīkām dzīslveida ribām starpās.
Sēnes mīkstums bālgans, cieti skrimšļains un trausls. Smarža tāda pati kā parastajai bisītei.
Aug vēlā pavasarī un vasaras sākumā vēsās vietās uz pastāvīgi mitras trūdošas koksnes:
uz vecām kritalām (visbiežāk egļu) un cieši blakus tām, uz vecām zāģu skaidām u.c. koksnes atkritumiem.
Ārkārtīgi reta visā Eiropā, konstatēta 11 valstīs, lielākoties pa vienai vai dažām atradnēm katrā.
Pirmā un vienīgā atradne Latvijā uzieta 2017.g. Par ēdamību ziņu nav, taču minētā raksturīgā smarža
(īpaši - parauga žāvēšanas gaitā), vedina domāt, ka arī šī bisīte satur toksīnu giromitrīnu.
________________
* Provizoriskais nosaukums, kas iegūts, epitetu burtiski pārtulkojot no latīņu valodas.
Citi iespējamie varianti - vasaras bisīte (analoģiski rudens bisītei), violetkāta bisīte.
|
|
Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Latvijā pamanījis Ainars Gaidis 2017.g. 11. jūnijā
Amatas novada Drabešu pagastā pie Ieriķiem, Dančupītes gravā; sugu noteica Edgars Mūkins.
Tika uzieti gan viens liels čemurs, gan atsevišķi augļķermeņi -
četri lieli (ar caurmēru līdz 15 cm) un viens mazs, kā arī pāris sīku atliekas.
Visi atradās uz vecām, apaugušām egļu kritalām vai cieši blakus tām.
Lielie augļķermeņi bija olīvbrūni, mazais - tumšbrūns.
|
_noteikums.gif){kind=small}
_null_ver.gif){kind=small}
_EM_ver.gif){kind=small}
