| ◄ |
|
Amanita submembranacea |
|
► |
| |
|
Pelēkplīvura makstsēne ir vidēji liela (diametrs 6-11 cm)
lapiņsēne ar olīvkrāsas vai olīvietonēti brūnas krāsas cepurīti, kura gar malu ir izteikti rievota;
ar sākumā bālganām, vēlāk mēreni tumsnējošām lapiņām; ar slaidu, sīkām gaišām zvīņām klātu kātiņu,
kuram nav gredzena, bet pamatu ieskauj plāna maksts, kas sākumā ir balta, bet vēlāk pelēka.
Ir stipri līdzīga citām olīv- vai tml. krāsas makstsēnēm, tādām kā
alkšņu makstsēne vai olīvpelēkā makstsēne.
Atšķiras no tām pirmām kārtām ar maksts īpašībām. Aug zem skujkokiem (paretam arī zem bērziem) vasarā un rudenī.
Ārkārtīgi reti sastopama: zināma tikai vienā vietā, kur novērota divas reizes (ar 10 gadu atstarpi), - Moricsalas rezervātā.
Iespējams, ka ēdama.
|
| |
|
Pirmo eksemplāru uzgāja Inita Dāniele 2012. gadā Moricsalā. Ņemot vērā, no vienas puses, vairāku līdzīgu sugu esamību un,
no otras puses, dažu pazīmju nepilnīgo atbilstību, pārliecības par piederību sugai ne pašai atradējai,
ne citiem ekspertiem tomēr nebija līdz pat 2022. gadam, kad turpat tika atrasts un izpētīts otrs eksemplārs.
|
Pelēkplīvura makstsēne atškiras no abām visai līdzīgajām olīv- vai tamlīdzīgas krāsas makstsēnēm pirmām kārtām ar savas maksts īpatnībām.
Tā ir vaļīga, taču stingra (ne lupatveidīga), sēnes briedumā no baltas kļūst pelēka.
Pelēkplīvura makstsēnes cepurīte ir olīvkrāsā vai olīvietonēti brūna, tādējādi šajā
aspektā gandrīz neatšķirdamās no alkšņu makstsēnes un olīvpelēkās makstsēnes.
Gluži tāpat kā itin visām citām makstsēnēm, cepurītes mala ir tālu iekšup rievota.
Uz cepurītes reizēm arī saglabājas vispārējā (visu sēni ieskāvušā) plīvura atliekas.
Šie mūsu uzņemtie foto ir no sugas pirmās Latvijā konstatētās atradnes - Moricsalas rezervātā.
Atainotā eksemplāra piederību sugai uz vietas noteica tās pirmā atradēja valstī - Inita Dāniele.
Pelēkplīvura makstsēnes fotouzņēmumus no sugas pirmās konstatēšanas reizes
skat. Mikologu biedrības vietnē
šeit.
* Sākumā bija neveiksmīgi nodēvēta par smalkgredzena makstsēni, lai gan, kā jau makstsēnei, tai gredzena vispār nav.
Tagad Mikologu biedrības sēņu latvisko nosaukumu darba grupā ir nolemts, ka tiks dēvēta par pelēkplīvura makstsēni.
