|
Vidēju izmēru (cepurītes diametrs 3-8 cm) lapiņsēne ar olīvpelēku, gar malu rievotu cepurīti,
uz kuras dažkārt ir saglabājušās vispārējā (sākumā visu sēni ietvērušā) plīvura atliekas; ar baltām mīkstām lapiņām;
ar bālganu slaidu kātiņu, kuru bieži vien (bet ne vienmēr) noklāj smalkas gaišas pārslas,
bet pamatne ir bumbuļveidīgi paresnināta un ietverta vaļīgā maisveidīgā makstī.
Aug rudens pusē puslīdz mitrās vietās zem alkšņiem un lazdām, iespējams, arī zem vēl kādiem lapkokiem.
Sastopamības biežums nav skaidrs. Pārsvarā ir konstatēta aizsargājamās dabas teritorijās, pie tam visai pieticīgā skaitā,
un jau pavisam maz - ārpus tām. Taču ļoti iespējams, ka faktiski tiek uzieta daudz biežāk un plašākās teritorijās,
bet tiek hroniski noturēta par kādu vizuāli līdzīgu makstsēni. Par ēdamību drošu ziņu nav.
|
|
Sugu kā tādu atklājis igauņu mikologs Kūlo Kalamēss 1982. gadā Igaunijā (publikācija 1986. gadā).
Konstatēta desmit Eiropas valstīs: lielākoties ap Baltijas jūru, kā arī Francijā un Anglijā.
Pirmo reizi Latvijā pamanījis pats Kulo Kalamēss 1982. gadā Slīteres nacionālajā parkā.
Pēcāk uzieta Usmas ezera Moricsalas rezervātā (Edgars Vimba, sugu notieca Inita Dāniele).
Kopš 2011./2015. gada vairākkārt novērota divās savstarpēji tuvās teritorijās Siguldas pilsētā un Nurmižu gravu rezervātā* (Edgars Mūkins).
Sekojošajos gados šāda izskata makstsēnes ir no dažu pieredzējušu novērotāju puses atrastas gan citviet Gaujas nacionālajā parkā,
gan ārpus tā (t.sk. Ērgļu un Limbažu novados), tomēr ne vienmēr ir rasta pilnīga pārliecība par piederību tieši šai sugai.
----------------
* Viena tur ievāktā eksemplāra piederību olīvpelēkajām makstsēnēm ir apstiprinājis
pats sugas pirmatklājējs Kulo Kalamēss pēc aizsūtītā parauga izpētes ar mikroskopu.
|
