|
Kopš 2004. gada Zanda Mūkina un/vai Edgars Mūkins vairākviet Rīgā, Jelgavā, Līgatnē, Jumpravā
bija atraduši savstarpēji diezgan līdzīgas samtbekas, kuras, pēc Z.M. atzinuma,
nebija piederīgas nevienai Latvijā tolaik zināmajai samtbeku sugai.
Parādoties plašākai informācijai par pasaulē tikai 1991. gadā atklāto bifeļādas samtbeku,
radās aizdomas, ka arī Latvijā uzietās samtbekas ir bijušas no šīs sugas. Lai to apstiprinātu,
bija svaigiem eksemplāriem jānovēro mīkstuma krāsojums dažādās vietās griezumā un krāsu pārmaiņas laika gaitā.
Tas tika izdarīts 2012. gadā, kad E.M. atkal uzgāja šādas samtbekas, šoreiz Siguldas centrā.
Lai gan ir iespējams, ka šai sugai nav pieskaitāmas gluži visas agrāk uzietās nepazīstamās samtbekas,
vairums, pēc visām zīmēm spriežot, piederējušas tai.
(Par dažām 2009. gadā atrastajām izdevās pārliecināties, kad tika atkal uzietas tieši vecajā vietā.)
2013. gadā jau sezonas ievadā prāvas grupas uzgāja gan Inita Dāniele piemājas dārzā Pārdaugavā, gan Edgars Mūkins - Siguldas kapos.
Vēlāk sezonā, kad vairāki novērotāji bija sākuši pievērst sugai īpašu vērību, tā tika konstatēta vēl ne mazumā citu vietu.
Tādējādi izrādījās, ka šī beka Latvijā ir sastopama pat samērā bieži, īpaši - pilsētvidē,
kur acīmredzot ir pārliecinoši izplatītākā samtbeka. Vismazāk "civilizētās" vietas,
kur tā līdz šim Latvijā pamanīta, ir grantētu ceļu malas GNP teritorijā.
2014. gadā, kurš, šķiet, bija nelabvēlīgs samtbekām vispār, bifeļādas samtbekas tikpat kā neauga.
2015. gadā, spītējot sausajam laikam, bifeļādas samtbekas atkal bija sastopamas nozīmīgā skaitā.
2016. gadā, pēc jūlija pirmās puses lietavām, bifeļādas samtbekas auga raženāk nekā citos gados.
2017. gadā, kurš atkal bija nelabvēlīgs samtbekām vispār, bifeļādas samtbekas auga kopumā maz.
Kopš 2018. gada, par cik suga ir izrādījusies parasta, sastopamību ik sezonu vairs nemonitorējam.
|
