 |
 |
 |
||
| Baltā kokpiltuvene | ||||
|
|
|
||
| Baltā kokpiltuvene | ||||
| ◄ | Ossicaulis lignatilis (syn. Clitocybe lignatilis) | ► |
|
Neliela lapiņsēne (diametrs 2-10 cm) ar sākumā netīri bālganu, vēlāk pelēcīgi brūnu, turklāt miltainas apsarmes klātu cepurīti, vidū viegli iedobtu; ar baltām, vecumā reizēm dzeltējošām lapiņām, kuras ir visai cieši viena pie otras; ar paīsu vispirms baltu, vēlāk viegli brūnējošu pūkanu kātiņu, nedaudz asimetriski novietotu; ar sīkstu baltu mīkstumu, kurš griezumā krāsu nemaina un smaržo pēc miltiem vai augļiem. Aug rudens pusā uz trupošas koksnes (ne uz zemes kā "parastās" piltuvenes!), lielākoties uz ošu kritalām. Skaitījusies ļoti reta, iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā. Taču mūslaikos novērota arvien biežāk, sevisķi dažos gados, ko, iesp., izraisa arvien pieaugošais slimības dēļ kritušu gobu daudzums. Neēdama. |
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis Aleksandrs Pučko 1954. gadā Moricsalā. Līdz mūsdienām ir uzieta vēl daudzās Latvijas vietās (lielākoties Kurzemē), it īpaši - pēdējos gados. |
| DD | Latvijas Sarkanajā grāmatā (2026. gada) suga figurē kā tāda, par kuru trūkst datu (Data Deficient) | DD |
   |
Lai gan cepurites vidus ir viegli iedobts, baltā kokpiltuvene nemaz neizskatās piltuvveidīga!
Cepurītes virsa sākumā ir netīri bālgana, vēlāk top pelēcīgi brūna, turklāt parasti - uzkrītoši
plankumainā veidā. Bez tam tā ir miltainas apsarmes klāta.
 |
Baltās kokpiltuvenes lapiņas ir cieši viena pie otras, sākumā baltas, vecumā reizēm dzeltē.
Kātiņš ir paīss un nedaudz asimetriski novietots, pūkains, sākumā balts, vēlāk viegli brūnē.
 |
Šīs lappuses foto ir no divām atradnēm Gaujas nacionālajā parkā, tā dienvidrietumu dalā: Gaujas senlejas
kreisā krasta nogāzē nedaudz lejpus Lorupes ietekas un senlejas labā krasta nogāzē zem Krimuldas pils.
| ◄ | ► |
|
|