| |
|
Maza lapiņsēne (diametrs 1½-4 cm)
ar kopumā krēmkrāsas, taču sīkām sarkanbrūnam zvīņām nosētu un centrā vienlaidus sarkanbrūnu cepurīti.
Lapiņas ir baltas vai krēmkrāsas. Kātiņš ir pagarš, sākotnēji bālgans, bet vecumā kļūst netīri sārts;
lejasgalā ir paresnināts un visā garumā dobs; to apjož atkarens gredzens, kurš ar laiku izzūd.
Mīkstums ir pelēcīgi balts, ar nepatīkamu gumijas smaku. Aug no vasaras vidus līdz rudens vidum mežos
(skujkoku un jauktos), ceļmalās, mitros dārzos, pilsētu zālājos, gandrīz vienmēr - grupās.
Ļoti bieži sastopama. Neēdama (vai pat indīga).
|
Sekstainās saulsardzenes zvanveidīgā cepurīte ir kopumā krēmkrāsas, taču nosēta ar sīkām sarkanbrūnam zvīņām un centrā - vienlaidus sarkanbrūna.
Kātiņš sākotnēji ir bālgans, pagarš (tipiski - apm.divas reizes garāks nekā cepurītes diametrs), un to apjož atkarens gredzens, kurš gan ar laiku izzūd.
Sekstainās saulsardzenes lapiņas ir baltas vai krēmkrāsā (pa labi šķiet tik dzeltenas sliktā apgaismojuma dēļ).
Pagarais un sākotnēji bālganais kātiņš ir
dobs un balta atkarena gredzena apjozts (pa kreisi), bet vēlāk nokrāsojas netīri sārts un paliek bez gredzena
(pa labi); lejasgalā kātiņš ir paresnināts.
Sekstainā saulsardzene gandrīz vienmēr aug samērā ciešās grupās, nereti - pat diezgan lielās (sk. zemāk).
Sekstainā saulsardzene ir bieži sastopama arī pilsētvidē, pēc mūsu vērojumiem - pat biežāk nekā dabiskā vidē.
Šeit par pilsētvidi netieši liecina izsmēķis (attēla kreisās puses vidū), kurš saulsardzeņu barā iemests no
ietves.
