| |
|
Neliela (diametrs 1½-4 cm) lapiņsēne ar sākotnēji olveidīgu
(vai vārpstveidīgu) cepurīti peļpelēkā krāsā, kuru tobrīd blīvi noklāj baltu šķiedrainu zvīņu pušķīši;
tad ar atpletušos, krokaini rievainu un gandrīz kailu cepurīti peļpelēkā krāsā, kurai mala vecumā kļūst uzliekta,
viļņaina un daudzās vietās sašķēlusies. Vecumā lapiņas pašnoārdās melnā tintesveidīgā masā.
Aug vasarā un rudenī lapkoku un jauktos mežos, ceļmalās un zālainās vietās, t.sk. pilsētvidē.
Pēc izskata ir praktiski neatšķirama no zaķu tintenes
(kurai raksturīga cita augtene). Samērā bieži sastopama. Neēdama.
|
Zaķkājas tintenes cepurīte ir peļu pelēka (vidusdaļā bieži vien okerpelēka),
sākumā olveidīga vai vārpstveidīga un lielākoties blīvi noklāta ar baltiem
šķiedrainu zvīņu pušķīšiem, tādējādi pēc skata nedaudz atgādinot zaķa kājas lejasgalu.
Vēlāk atplešanās gaitā cepurīte top vispirms zvanveidīga, tad tikpat kā plakana,
taču reizē kļūst arī krokaini rievota; zvīņu pušķīši atbilstoši izretinās.
Uz vecumu cepurītes mala zaķkājas tintenei arvien vairāk uzliecas augšup
(resp., cepurite kļūst ieliekta), vēl vēlāk top viļņaina un daudzviet sašķeļas.
Zaķkājas tintenes lapiņas sākumā ir viegli pelēcīgas, bet vēlāk sāk melnēt, vispirms šķautnēs.
Zaķkājas tintene aug visu vasaru un rudenī, tipiski samērā nelielās un ciešās, reizēm pat blīvās grupās.
Tomēr dažkārt atgadās arī pa vienpatai sēnei.
Detālāks vizuālais ieskats lielajās pārvērtībās, kādas dzīves cikla laikā piedzīvo zaķkājas tintene,
kā arī pēc izskata ļoti līdzīgā zaķu tintene, ir sniegts
šo abu sugu kopīgajā lappusē.
Skaistu eksemplāru skaistā vietā
sk. mūsu atradumu hronikā
šeit.
