| |
|
Neliela (diametrs 1½-4 cm) lapiņsēne ar sākotnēji olveidīgu
(vai vārpstveidīgu) cepurīti peļpelēkā krāsā, kuru tobrīd blīvi noklāj baltu šķiedrainu zvīņu pušķīši;
tad ar atpletušos, krokaini rievainu un gandrīz kailu cepurīti gaišpelēkā krāsā, kurai mala vecumā kļūst uzliekta,
viļņaina un daudzās vietās sašķēlusies. Vecumā lapiņas pašnoārdās melnā tintesveidīgā masā.
Aug vasarā un rudenī uz deguļiem, trūdošas mulčas (bet ne "normālas" meža vai zālāju augsnes).
Pēc izskata ir praktiski neatšķirama no zaķkājas tintenes
(kurai raksturīga cita augtene). Pareti sastopama. Neēdama.
|
Zaķu tintenes cepurīte ir peļpelēka (vidusdaļā bieži vien okerpelēka), sākumā olveidīga
(vai vārpstveidīga) un lielākoties blīvi noklāta ar slkiem baltiem
šķiedrainu zvīņu pušķīšiem, tādējādi pēc skata nedaudz atgādinot
(gluži tāpat kā zaķkājas tintene) zaķa kājas lejasgalu.
Vēlāk cepurīte atplešoties top vispirms zvanveidīga, tad tikpat kā plakana,
taču reizē arī krokaini rievota; zvīņu pušķīši atbilstoši izretinās.
Sugai īpaši piemērotā augtenē - apdegušas sasmalcinātas koksnes klājienā -
zaķu tintene var izveidot šādas palielas un ļoti blīvas grupas.
Atpletusies un turpinot novecot, cepurīte sašķeļas nevienādās "ziedlapās",
kuras, sākot no galiem, pakāpeniski pašnoārdās "tintē".
Zaķu tintenes lapiņas sākumā ir viegli pelēcīgas, bet vēlāk sāk melnēt,
vispirms šķautnēs - līdz galu galā pakāpeniski pašnoārdās "tintē".
Kātiņš ir balts, slaids un lokans - tik lokans, ka sēni noliec dziļi lejup pat uzrāpušās gliemeža svars
un sašūpo pat mērenas vēja brāzmas:
Detālāks vizuālais ieskats lielajās pārvērtībās, kādas dzīves cikla laikā piedzīvo zaķu tintene,
kā arī ļoti līdzīgā zaķkājas tintene, ir sniegts
abu tinteņu sugu kopīgajā lappusē.
