|
Lapiņsēne ar spīdīgi gludu, sākumā gandrīz baltu,
taču drīz vīnbrūnu, pēcāk tumši okerbrūnu, bet vecumā kremkrāsas cepurīti 6-15 cm diametrā,
kuras augšpusē un/vai gar malu vēl kādu laiku saglabājas bālganas daļējā (cepurīti sākumā ieskāvušā)
plīvura atliekas un kura mitrumā top lipīga; ar sākumā dūmpelēkām, tad zilganpelēkām, bet vecumā melni violetām lapiņām;
ar mēreni garu, kopumā baltu, taču lejasdaļā dzeltenīgi šķiedrotu kātiņu, kuru apjož krokains (ar zobratveidīgu zīmējumu)
gredzens, laika gaitā nereti izzūdošs; ar baltu, pēc nopļautas zāles smarzojošu mīkstumu bez īpaši izteiktas garšas.
Dabā aug rudens pusā uz mulčas un citām koksnes atliekām, uz salmiem, dažkārt uz komposta; parasti ciešās grupās.
Savvaļā sastopama ļoti reti, uzieta vien pāris vietās apstādījumos. Ēdama; dažās valstīs samērā plaši kultivēta
(izmēģinājuma kārtā arī Latvijā).
|
|
Pirmo reizi Latvijā pamanījušas Dabas muzeja darbinieces 2016. gada 27. septembri Rīgā, Esplanādes apstādījumos,
kur sēnes augušas nelielā kompaktā grupā starp košumkrūmiem uz augsnes mulčēšanai izmantotās šķeldas;
piederību sugai noteikusi Inita Dāniele. Dažus gadus vēlāk uzieta ari Zaķusalas atpūtas zonas apstādījumos.
|
