| |
|
Maza (platums 1-2½ cm) vēdekļveidīga cietas konsistences sēne ar samtainu augšpusi,
kura ārmalā ir ļoti gaišos, bet uz vidu - arvien tumšākos sarkanīgi brūnos toņos,
un ar smalku, visā visumā radiāli vērstu, tomēr stipri un haotiski izlocītu dzīslojumu bālganajā apakšpusē.
Aug lielos (pat ļoti lielos) un blīvos baros uz lapukoku kritalām, kā arī uz atmirušiem zariem dažādos
gadalaikos. Pedējā laikā sastopama arvien biežāk. Neēdama.
|
| |
|
Valda uzskats, ka šai pārsvarā siltzemju sugai
izplatības robeža ir pēdējos gadu desmitos stipri pavirzījusies uz ziemeļiem globālās sasilšanas dēļ.
Ar to, domājams, arī izskaidrojams fakts, ka Latvijā agrāk tā ir bijusi ārkārtīgi reta,
bet mūsdienās dažos reģionos jau ir pat ļoti bieži sastopama.
|
| |
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis F.E. Štolls 1938. gadā Rīgā pie Daugavgrīvas.
Atkal ievērota tikai mūsu gadsimtā (pirmais zināmais atradums - 2012. gadā [dabasdati.lv]).
Kopš tā laika uzieta jau daudzos simtos vietu, kuras izkaisītas pa praktiski visu valsts teritoriju.
|
Jaunām sēnēm ir koniski ierullēta vēdekļa apveids, malas ir baltganas ar mazliet brūnu nokrāsu,
bet uz vidu krāsa koncentriski kļūst sarkanīgi brūna.
Pieaugušām sēnēm ir visumā plakana, taču viļņota vēdekļa forma, krāsojuma koncentriskās zonas kļuvušas izteiktākas,
un vidus ir jau stipri tumšs.
Dažkārt šīs sēnes augļķermeņu simti un simti blīvi noklāj kritalu bezmaz visā tās garumā, atstājot puslīdz brīvu vien tās virspusi.
Šīs sēnes raksturīgākā iezīme atrodama augļķermeņa apakšpusē: smalks dzīslojums,
kurš visā visumā ir radiāli vērsts, taču stipri un haotiski izlocīts.
Šīs lappuses foto visi ir no plašas un ražīgas atradnes pie Lorupes, nedaudz ārpus Gaujas nacionālā parka.
