 |
 |
 |
||
| Ūdensjoslu pienaine | ||||
|
|
|
||
| Ūdensjoslu pienaine | ||||
| ◄ | Lactarius aquizonatus | ► |
|
Liela lapiņsēne (diametrs līdz ~20 cm), kurai cepurītes augšpuse ir pamatā balta vai bāli dzeltenīga, taču ar mazkontrastainām un caurspīdīgām (šķietami "ūdeņainām") šaurām koncentriskām joslām un ir klāta ar vispirms baltām, tad dzeltenīgām pieguļošām zvīņam, kuras mitrumā uzbriest, izveidojot želatīnveidīgu slāni; ar pagariem smalkiem matiņiem gar malu, kurus želatīnveidīgā viela salipina kopā. Kātiņš ir salīdzinoši īss un dobs, apmēram cepurītes krāsā, ar sekliem iedobumiņiem, kuri tam piešķir lāsumainu izskatu. Lapiņas ir diezgan cieši viena pie otras, dažāda garuma, gar kātiņu nolaidenas, sārti vai brūni ietonētā krēmkrāsā vai arī laškrāsā. Mīkstums ir bālgans, trausls, sīvs. Ievainojumu vietās izdala sīvu baltu piensulu, kura drīz kļūst dzeltenīga. Aug rudens pusē kaļķainā augsnē zem priedēm, eglēm vai bērziem. Par sastopamības biežumu domas dalās: no pabieži līdz visai reti (mūsu viedoklis). Sīvuma dēļ kļūst ēdama tikai pēc ilgstošas novārīšanas, plus vēl ilgstošākas mērcēšanas aukstā ūdenī. |
   |
Ūdensjoslu pienaines cepurīte ir pamatā balta vai bāli dzeltenīga un klāta ar pieguļošām sākotnēji baltām, bet vēlāk dzeltenīgām zvīņam,
kuras mitrumā uzbriest, izveidojot želatīnveidīgu slāni. Gar cepurītes malu ir pagari smalki matiņi, kurus želatīnveidīgā viela salipina kopā.
 |
Ūdensjoslu pienainei uz cepurītes ir mazkontrastainas, caurspīdīgas un visai šauras koncentriskas joslas (šeit saskatāmas tikai malas tuvumā).
 |
Ūdensjoslu pienainei novecojot un bagātīga mitruma izprovocētajai želatīnveida vielai
salipinot matiņus ne tikai vienu ar otru, bet arī ar pašu cepurīti,
tie kļūst gandrīz nepamanāmi (šeit saskatāmi vairs tikai mazākā augļķermeņa cepurītei).
Līdz ar to šī sēne kļūst grūtāk atšķirama no citām pienainēm.
 |
Ūdensjoslu pienaines lapiņas ir samērā cieši viena pie otras, dažāda garuma, gar kātiņu nolaidenas, sārti vai brūni ietonētā krēmkrāsā vai arī laškrāsā.
Šīs lappuses foto ir no mūsu pamanītas atradnes cieši blakus autoceļa A2 vecajam posmam pār Lorupi (uz Rīgas pusi). Atradne ir iznīcināta, izcērtot pie šosejas augušo mežu.
|
|