| |
|
Ļoti sīka sēne ar sīkstu bālganu kātiņu, kuram apakšgalā ir sakņveidīgs turpinājums diezgan dziļi iekšā substrātā,
bet augšgalu briedumā vainago koši dzeltena želejveidīga cepurīte. Aug uz atmirušas skujkoku (visvairāk priežu)
koksnes. Reti sastopama. Jautājumam par ēdamību nav jēgas.
|
| |
|
Kur un kad suga pirmo reizi konstatēta Latvijā, vēl neesam noskaidrojuši. Mūsu pirmais novērojums datējams ar 2013. gada maiju (Inčukalna pagasta ziemeļaustrumos).
|
Sakņkāta ditiola ir ļoti sīka pat tad, kad augšgalu vainago koši dzeltena želejveidīga cepurīte (salīdz. ar monētu!).
Aug uz atmirušas koksnes.
Sakņkāta ditiola ir vēl sīkāka, kad augšgalā nav koši dzeltenās želejveida cepurītes (salīdz. ar skudru!).
Toties aug milzīgos un ciešos baros!
Abos lielajos foto atainotās atradnes ir netipiskas: parasti šīs sēnes aug uz kritalas sāniem,
bet ne uz celma virsas vai apstrādātas koksnes.
Kad bez dzeltenās želejveida cepurītes, sakņkāta ditiolām piemīt apmēram kniedes forma.
Šīs lappuses foto ir no atradnes Inčukalna pagasta ziemeļaustrumos, kur šī suga auga uz skujkoka
celma (2013), un no atradnes Siguldas pilsētas kapos, kur tā auga uz nekrāsota koka sola (2024).
