 |
 |
 |
||
| Milzu dižvālene (Herkulesa vāle) | ||||
|
|
|
||
| Milzu dižvālene (Herkulesa vāle) | ||||
| ◄ | Clavariadelphus pistillaris | Nošķeltā dižvālene | ► |
|
Liela vālesveidīga sēne - augstumā tipiski 12-20 cm, paretam pat līdz 30 cm un resnumā līdz 6 cm, ar noapaļotu galotni. Sākumā citrondzeltena, vēlāk netīri dzeltenbrūna, vecumā kļūst vēl brūnāka (vai violetīga). Mīkstums ir balts, bet griezumos iekrāsojas purpurbrūns; sākumā vēl stingrs, bet vēlāk top mīksts un sūkļains. Aug rudens pusē lapkoku un jauktos mežos. Ļoti reti sastopama, ierakstīta Sarkanajā grāmatā (3. kategorijā), iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā. Par ēdamību viedokļi dalās (indīga gan noteikti nav), taču jebkurā variantā kā retumu labāk atstāt augam. |
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis Jānis Zaikovs 1940. gadā toreizējā Madonas apriņķa Viesienas pagastā. Kopumā ir pamanīta vismaz divos desmitos vietu, kuras izkaisītas pa visu valsts teritoriju (pa visiem četriem Latvijas vēsturiskajiem novadiem). |
   |
Milzu dižvālenes raksturīgākā iezīme ir stipri paresninātais un noapaļotais augšgals.
Tā aug rudens pusē lapkoku un jauktos mežos, tikpat kā vienmēr - ciešās grupās.
Pateicamies Aināram Valdovskim par šo foto!
  |
Milzu dižvālenes augstums parasti ir 12-20 cm. Taču gadās arī īsākas un garākas.
 |
Jauniem augļķermeņiem (paretam arī veciem) augšas paresninājums ir vājāk izteikts.
Bieži vien šīs sēņu sugas augļķermeņiem piemīt arī garenisks krokojums.
 |
Taču krokojums var būt arī vāji izteikts, īpaši - jauniem augļķermeņiem.
Šīs lappuses foto ir no mūsu uzietas atradnes Amatas novadā blakus šosejai A2 pie Pērļupes
un Aināra Valdovska uzietas atradnes citviet šajā novadā, kā arī no sēņu izstādes Andrupenes
lauku sētā, uz kuru tās bija atnesuši izstādes apmeklētāji (iesp., no Rāznas nacionālā parka).
|
|
