| |
|
Sīciņa kniepadatveidīgas formas un korķainas konsistences sēne ar galviņas caurmēru līdz 3 mm un ar kātiņa garumu līdz 5 mm
(paretam vairāk, ļoti reti - pat daudz vairāk), sākumā gandrīz
balta (gaiši pelēka vai brūngana), vēlāk arvien tumšāka.
Smaržo pēc garšvielas - grieķu sierāboliņa. Aug lielos un ciešos baros uz dižskābaržu un citu lapkoku mizas
(īpaši tās plaisās) un uz atmirušas koksnes rudenī, taču, pateicoties korķainajai konsistencei, saglabājas līdz nākamajai sezonai.
Reti(?) sastopama; mēdz palikt nepamanīta sīko izmēru dēļ. Jautājumam par ēdamību nav jēgas.
|
Dižskābaržu fleogēnai
ir apmēram kniepadatas forma un niecīgi izmēri - galviņas caurmērs nepārsniedz 3 mm, bet kātiņš parasti nav garāks par 5 mm.
Šī sēne aug uz dažādu lapkoku (ne tikai dižskābaržu) atmirušas koksnes (vai mizas - sk. zemāk),
vienmēr ļoti daudzskaitlīgos un diezgan ciešos baros.
(Sarežģītā tīklojumā savītie tumšie sēņotnes pavedieni, kas redzami vairākos attēlos, nav piederīgi šai sugai.)
Dižskābaržu fleogēna
sākumā ir ir gandrīz balta (gaišpelēka vai viegli brūngana), taču pamazām tumsnē un pēc mēneša vai diviem jau ir tumši brūna.
Ja šīs sēnes ir izaugušas uz stāvoša stumbra (kā šeit), tad kātiņi tām ir vērsti horizontāli (attēls ir pagriezts par 90°).
Lai arī dižskābaržu fleogēna visumā atgādina pastrupu kniepadatu, tās galviņa nav ideāli lodveida,
bet kātiņš uz lejasgalu top arvien tievāks.
Gadījumos,
kad dižskābaržu fleogēnas aug uz mizu vēl nezaudējušas koksnes, augļķermeņi parasti ir izkārtojušies virknēs gar mizas plaisām.
Pateicoties korķainajai konsistencei, augļķermeņi var saglabāties arī līdz nākamajam pavasarim (šeit),
kad tie ir jau sen pilnībā nobrūnējuši.
