Latvijas sēnes - zaļā (papagaiļu) stiklene

Vietnes sadaļas				Lapiņsēnes
Zaļā (papagaiļu) stiklene*

Maza lapiņsēne (cepurītes diametrs 1-3½ cm, kātiņa garums 2-7 cm) ar vaskveidīgu konsistenci, ļoti gļotaina, sākumā visa dažādos zaļos toņos, taču ar laiku arvien vairāk nodzeltējoša (vietām pat sārtojošās), izņemot vienīgi kātiņa augšgalu, kurš vienmēr saglabājas zaļganīgs. Aug mežos un zālājos rudens pusē, pa vienai, dažām vai dažiem desmitiem vienuviet. Ļoti reti sastopama: zināms nepilns desmits atradņu (2024). Neēdama.

Zaļās stiklenes cepurīte pirmsākumā ir koši tumšzaļa (pa kreisi), taču drīz izbalē dzeltenīgi zaļa (pa kreisi, vidū), vēlāk zaļ- vai citrondzeltena (pa labi),
reizēm olīvoranža, pat lašsārta (zemāk). Kātiņš ir līdzīgās krāsās, parasti mērena garuma un puslīdz taisns, tomēr gadās arī garāki un saliekti (zemāk).
Zaļās stiklenes cepurīte vienmēr ir ļoti gļotaina un spīdīga, pat sausā laikā.

Zaļās stiklenes lapiņas ir samērā atstatu viena no otras. Sākumā ir gaiši zaļas, tad top zaļgandzeltenas, vēlāk oker- vai sārti dzeltenas, pat oranžas.
Kātiņš ir dobs (pa kreisi) un, tāpat kā cepurīte, ļoti gļotains.

Lai gan mēdz uzskatīt, ka zaļā stiklene aug galvenokārt dabiskos zālājos un retāk - mitros mežos, Latvijā tā vairāk manīta pasausos mežos (kā šeit).
Lai arī šī suga ir visumā ļoti reti sastopama, dažās atradnēs tā reizēm var izaugt prāvā (vair. desmiti eks.) un ciešā grupā.
Attēla iegriezumos redzami retāki cepurītes krāsojumi: augšā - zaļgandzeltena ar lašsārtu plankumu, apakšā - olīvoranža.

Zaļās stiklenes kātiņš parasti ir mērena garuma un puslīdz taisns (augšā); tik garš un saliekts kā šeit ir novērojams pareti.
Sākumā ir viscaur tumšzaļš, vēlāk apakšgals kļūst oranždzeltens, vidus - dzeltens, bet augšgals joprojām saglabā zaļumu.

Zaļās stiklenes cepurīte ir ļoti gļotaina - tik bagātīgi, ka dažkārt gļotas nokarājas no cepurītes malas kā miniatūra lāsteka!

Šīs lappuses foto ir no divām atradnēm Gaujas nacionālajā parkā – no mūsu uzietas atradnes Siguldā, senlejas nogāzē zem Kropotkinu kapiem
un kopīgi ar Māri Vilku uzietas atradnes bij. Krimuldas mežaparkā, kā arī no Diānas Meieres uzietas atradnes Smiltenes novada Bilskas pagastā.

Attēlu uzņemšanas un pēcapstrādes gaitā esam centušies panākt iespējami precīzāku atveidojumu dabā novērojamām augļķermeņu nokrāsām,
nepārspīlējot to košumu (kā tas bieži novērojams, kad uzņemšana nejauši vai apzināti tikusi veikta ar neatbilstošiem fotoierīces iestatījumiem).

* Pēc pirmās atrašanas suga tika latviski nosaukta par zaļo stikleni. Kad pēc ilga laika tā tika uzieta otrreiz, nosaukums tika izdomāts no jauna, šoreiz - papagaiļu
stiklene (pēc dažu citu valodu parauga). Mūsuprāt, pareizāk tomēr būtu turēties pie sākotnējā nosaukuma, kurš sugas izskatu raksturo saprotamāk nekā jaunais.