Vietnes sadaļas

   www.senes.lv   

Visas bekas

Dzīslkāta beka Latvijā
Boletus projectellus (syn. Boletellus projectellus) / Aureoboletus projectellus
 

Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru beka ar sarkanbrūnu cepurīti un dzeltenbrūnu kātiņu, kuru klāj raksturīgs dzīslojums. Sugas aprakstu, kas ilustrēts ar mūsu vietnes fotogrāfa un citu uzņemtiem fotoattēliem, sk. mūsu vietnē šeit.


Dzīslkāta beka vēl XX gs. beigās bija zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā (kur, domājams, tikusi ievazāta). Pirmais atradums Eiropā reģistrēts 2007. gadā - Lietuvā, Kuršu kāpā, kur beka tobrīd jau bija kļuvusi visai izplatīta un parasta. Aptaujājot vietējos iedzīvotājus, izsecināts, ka suga tur ieviesusies jau pagājušā gadsimta 80. gados.

2013. gada septembrī šādas bekas tika uzietas vairākviet Latvijas jūras piekrastē un atnestas uz Latvijas Dabas muzeja sēņu izstādi, kur Edgars Mūkins tās atpazina kā piederīgas šai sugai. Vairākums konkrēti zināmo atradumu bija Rīgas tuvumā Vidzemes jūrmalā: vairākviet ap Kalngali, starp Garciemu/Garupi, pie Gaujas vasarnīcu ciemata (vesels bariņš). Viens atradums fiksēts Jūrmalā, Lielupē, vēl cits - pie Miķeļtorņa. Visi šie atradumi bija jūras tiešā tuvumā, sākot ar ~100 m un beidzot ar <1 km no krasta līnijas. Mums zināmie atradēji teica, ka redzējuši vairākus bekas eksemplārus vēl citu sēņotāju grozos, kā arī nogrieztus un pamestus turpat mežā. Šo atradēju aptauja ļāva secināt, ka kopumā 2013. gada septembrī sēņotāji ir uzgājuši vismaz dažus desmitus šīs beku sugas eksemplāru. Gadu vēlāk mūsu vietne saņēma fotodokumentētu ziņu par ~20 eksemplāru atrašanu jau 2013. gada augustā, kā arī ziņu (diemžēl bez fotogrāfiska apliecinājuma) par 3 eksemplāru atrašanu vēl divus gadus agrāk - 2011. gadā.

2014. gadā Dabas muzejs un mūsu vietne saņēma desmitiem ziņojumu, lielajā vairākumā - fotodokumentētu vai ar paraugiem, par atradumiem gar tikpat kā visu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, sākot ar Bernātu apkārtni un beidzot ar Tūjas apkārtni (uz ziemeļiem). Lielākais ziņojumu skaits joprojām bija par atradumiem Vidzemes jūrmalā - no Vecāķiem līdz Saulkrastiem; to, vismaz daļēji, varētu izskaidrot ar šīs piejūras zonas blīvāko apdzīvotību un lielo apmeklētību no sēņotāju puses. Bekas bija uzietas arī Rīgas teritorijā (Bolderājā) un mazliet tālāk iekšzemē no tās. Pārliecinošā vairākumā gadījumu dzīslkāta bekas bija atrastas nelielās grupās ne tālāk kā ~1 km no krasta, retāk - nedaudzus kilometrus iekšzemē. Taču trijos gadījumos beku grupas (viena ~50 eks.!) atradās 25-50 km no jūras (Jelgavas, Dobeles, Kuldīgas novados). Bija ziņa arī par atradumu >100 km no jūras, bet tai trūka apstiprinājuma.

2015. gadā atkal tika saņemti ziņojumi par šīs sugas novērojumiem gan jau iepriekš zināmajās, gan jaunās vietās. Tie liecināja par augļķermeņu skaita krasu pieaugumu (par spīti ilgstošajam sausumam). Vienā no pašām pirmajām zināmajām atradnēm pie Gaujas grīvas kādreizējo dažu eksemplāru vietā bija izauguši vismaz daudzi desmiti (jau stipri plašākā teritorijā), bagātīgajā iekšzemes atradnē Dobeles novadā dzīslkāta beku skaits bija dubultojies, tā pārsniegdams 100 eks., bet pirmo reizi pamanītā piekrastes atradnē Tārgales pagastā eksemplāru bija tuvu 300!

2016. gada sezonā atkal tika saņemti ziņojumi, t.sk. par ražīgu atradni izstrādātā kūdras purvā Salaspils novadā.

2017. gada sezonā atkal tika saņemti ziņojumi, t.sk. par atradni kūdras purvā Olaines novadā pie Stūnīšu ezera.

2018. gada sezonā pienāca ziņojumi par ļoti lielām grupām piekrastes zonā (kādā atradnē vienā dienā - 5 grozi!), kā arī par pirmo novērojumu ļoti tālu iekšzemē - dažus km no Daugavpils ziemeļu robežas, t.i., 195 km no jūras.

2019. gada sezonā pirmā ziņa (sociālajā tīklā Facebook) par dzīslkāta beku atrašanu parādījas ļoti agri: 10. jūlijā. Vēlāk jūlijā sekoja ziņojumi par bagātīgiem atradumiem gan piejūrā, gan mēreni attālu no jūras, gan pie Daugavpils.

2020. gada sezonā piejūrā uzieto dzīslkāta beku daudzums turpina augt un augt, vienā piegājienā sasēņoto eks. skaitam reizēm iesniedzoties pat simtos; aizvien lielākā daudzumā tā tiek piedāvāta tirgos. Turpinās arī šīs sugas ieviešanās atstatāk no piejūras: pirmoreiz uzieta pie Garkalnes un Inčukalna, kā arī dziļi iekšzemē - pie Rēzeknes.

© Edgars Mūkins 2014-2020


Detalizēts provizoriskais pārskats angļu valodā par dzīslkāta beku Latvijā atrodams Mikologu biedrības vietnē šeit.
Kopsavilkums starptautiskai zinātniskai publikācijai par dzīslkāta bekas straujo izplatīšanos Eiropā ir atrodams šeit;
tajā izmantots arī senes.lv veiktais sugas novērojumu apkopojums Latvijai; viens raksta līdzautors ir no senes.lv.

Pirmie Dabas muzejam iesniegtie dzīslkāta bekas fotouzņēmumi


1. foto: Ilze Viļumsone

2. foto: Ilze Viļumsone

3. foto: Vladimirs Gorbuns

Visu triju foto pēcpstrāde: Edgars Mūkins

Tā kā fotografēts ir ar mobilo telefonu un/vai jauktā apgaismojumā (dabiskais+zibspuldze),
krāsas ir atveidojušās mazliet neprecīzi. Vistuvāk īstenībai sēnes krāsas ir 1. foto un 2. foto.

Pirmie uz Dabas muzeju atnestie dzīslkāta bekas eksemplāri

Viena no dzīslkāta bekām, ko uz Latvijas Dabas muzeju bija atnesusi Sandra Cinīte.

Tā kā beka jau bija kādu laiku pastāvējusi, bet fotografēt nācās iekštelpās, jauktā apgaismojumā
(dabīgais+mākslīgais), sēnes nokrāsas attēlā nedaudz atškiras no svaigas sēnes nokrāsām dabā.

Ja atrodat dzīslkāta beku ārpus piejūras zonas (vismaz pāris desmitus km no krasta līnijas) vai ja esat atraduši jebkurā vietā pirms 2013. gada, lūdzu, ziņojiet mums (e-adrese), vēstulei pievienojot bekas foto. Noteikti norādiet atrašanas vietu (kaut vai attiecībā pret tuvāko apdzīvoto vietu) vai vismaz attālumu no jūras; skaitu, augšanas vidi. Pateicamies par agrāk saņemtajiem (gan tieši, gan ar Dabas muzeja starpniecību) ziņojumiem!

 
 

Sugas apraksts 

 
 

Visas bekas